Kā noskaidrojām iepriekšējā rakstā, ar metapolitiku apzīmē visus tos varas dalībniekus, kas ietekmē politiku ārpus tautas dotā mandāta. Tie ir spēki, kas kontrolē informāciju, naudu un cilvēkresursus. Par metapolitiku arī var dēvēt procesu, kurā notiek cīņa par šiem resursiem. Atšķirībā no klasiskās politikas tā ir bezkompromisu cīņa, kurā galvenā ir informatīvā telpa – visi pārējie resursi ir neefektīvi, ja nav nodrošināta ideju dominance.
Marksisti to jau sen ir labi apzinājušies. Itāļu komunists Antonio Gramši pirms gadsimta aicināja kreisajiem paralēli politiskajai cīņai pārņemt arī metapolitisko sfēru. Viņa pārliecība bija, ka komunistu partijām ir nepieciešams savs sabiedriskais spārns, kas nodrošinātu cilvēku apziņas maiņu tā, lai dominējošās “buržuāziskās” idejas (ģimene, tēvzeme, tradicionālā morāle) tiktu diskreditētas, bet komunisma idejas kļūtu arvien pieņemamākas. Pēc 2. Pasaules kara šī metapolitika kopā ar jaunām idejām par strādnieku šķiras aizvietošanu ar dažāda veida “apspiestajām” minoritātēm nodrošināja marksisma ideju atdzimšanu. 21. gadsimtā šis process ir iegājis paātrinātajā režīmā – tas ir “velkamisms”, “Black Lives Matter”, LGBT kustības uzbrukumi ģimenei un “atcelšanas kultūras” aklais naids.
Bet kā darbojas metapolitika? Vispirms tiek formulēts alternatīvs pasaules uzskats un “dekonstruēts” esošais. Tas tiek popularizēts caur sabiedrisko domu veidojošajām institūcijām. Rezultāts ir augsnes sagatavošana reālām un paliekošām politiskajām pārmaiņām, kuras pieņem sabiedrības vairākums. Rietumos tas notika pakāpeniski. Pirmās bija universitātes. Vienas paaudzes laikā tika izaudzināti jauni kadri, lai tālāk process turpinātos medijos un politiskajās partijās.
Šie procesi notiek arī Latvijā. Caur medijiem un sociālajiem tīkliem kreisās idejas kļūst arvien populārākas jaunatnes vidū. Papildus tam sabiedrībā notiek nemitīga viltus aktualitāšu izcelšana par dažādiem LGBT jautājumiem, vienlaikus kauninot Latvijas sabiedrību par tās “tumsonību” un “naidu”. Mērķis ir iebiedēt un ietekmēt kā sabiedrības, tā politiķu brīvību rīkoties saskaņā ar nacionālisma un konservatīvisma principiem. Īpaši tas attiecas uz politiķiem. Bailes no sistēmas “soda” un sabiedriskās domas maiņa var paralizēt principiālu rīcību un iedzīt kompromisu strupceļā. Sabiedriskajai domai kļūstot arvien kreisākai, var zust “reālpolitiskie” argumenti turpināt principiālu cīņu, kas nedod tiešu politisko rezultātu. Rietumeiropas un ASV pieredze rāda, ka “pragmatisko” nacionālistu un konservatīvo “oriģinālie” aicinājumi pielāgoties sistēmai, “modernizēt” nacionālismu, nepretoties, piemēram, laulības pārdefinēšanai vai masu imigrācijai, agrāk vai vēlāk kļūst par vadošo virzienu.
Lai nacionālistu organizācija nekļūtu vien par čaulu ar formālu pārstāvniecību, bet ierobežotu rīcības brīvību realizēt savu atšķirīgo politisko programmu, ir tikai divi ceļi. Pirmais, ir apzīmējams ar “šausmīgo” populisma ideju, kas daudziem šķiet tik neelitāra un nepieņemama. Bet ikviens, kas būs iedziļinājies populisma idejas būtībā sapratīs, ka tā nav ne negatīva, ne pozitīva – viss ir atkarīgs no politiķu godaprāta izmantojot šo metodi. Tieša vēršanās pie tautas ir visdemokrātiskākā metode un atbilst nacionālisma garam. Populisma politika nozīmē apiet naidīgo metapolitisko struktūru, nostāties opozīcijā pret sistēmu un komunicēt to tautai saprotamā valodā. Tas ir bijis Polijas un Ungārijas vadošo partiju ceļš, kuras savu vairākumu nodrošināja tieši šādā veidā. Šis vairākums dod mandātu izvērst plašas reformas, kas izmaina arī metapolitisko laukumu, nodrošinot ne tikai partijas, bet arī nācijas ilgtspēju.
Otrais ceļš – veidot savu metapolitisko organizāciju tīklu “no apakšas”. Veidojot alternatīvus sabiedriskās domas veidošanas centrus, parādās alternatīvs viedoklis par it kā “vispārpieņemto” patiesību. Pat ar daudz mazākiem resursiem, šādas alternatīvas esamība pati par sevi rada milzīgu iespaidu uz tautu, kas citādi pamatstraumes medijos nedzird pati savu balsi. Tas rada pretēja veida pieprasījumu un spiedienu no tautas uz politiķiem, kuriem parādās lielāka rīcības brīvība īstenot nacionālkonservatīvu programmu. Tāpat ir jāaudzina savi kadri nozīmīgākajām valsts institūcijām. Kreisie savulaik Rietumos īstenoja savu “ilgo maršu cauri institūcijām”. Arī Latvijā viņi ir aizgājuši tālu – tikai nesen daudzi apjauta, ka zaudēta ir pat Satversmes tiesa. Pietiek aizstāvēties – ir jāiedarbina pretējais process! Latvijas valsts ir dibināta latviešu nācijas interesēs un tās institūcijām ir jākalpo šim principam. Kurš cits, ja ne nacionālisti to nodrošinās?
Gan populisma, gan metapolitiskās cīņas ceļi ir apvienojami un savstarpēji pastiprinoši – it īpaši situācijā, kad sabiedrības vairākums vēl ir nacionālkonservatīvi. Igaunijas Konservatīvās Tautas partijas (EKRE) pieredze ir labs piemērs tam, ka šāds ceļš ir iespējams. EKRE 26% reitings ir iespaidīgs ne tikai kvantitatīvi, bet arī tāpēc, ka tas nav uzaudzēts ar pielāgošanos kreisajai pamatstraumei, bet ar pretestību tai, tajā skaitā izmantojot pašu veidotus medijus. Un tai ir jāpretojas, jo šī pamatstraume izskalo tos pamatus, kas padara iespējamu latviešu tautas, valodas, kultūras un Latvijas valsts pastāvēšanu nākotnē.
Pārliecinošs atbalsts tautas vairākuma acīs un/vai dominance metapolitiskajā laukā – bez šiem priekšnoteikumiem, kur viens automātiski nodrošina arī otru, politiskā vara mūsdienās nav noturama! Tieši tāpēc sistēma nebaidās no jaunām partijām. Tā baidās no kreisi-liberālo ideoloģisko rāmju dekonstrukcijas un masu apziņas maiņas, kas radītu patiesas pārmaiņas – jaunu tautas atmodu, kas atšķirībā no iepriekšējās nozīmētu stipras un pašpietiekamas nacionālas valsts izveidi!
Raivis Zeltīts
