Jautājums par rasi mūsdienās ir ļoti pretrunīgs. No vienas puses, tiek vēstīts, ka ir tikai viena rase, un tā ir cilvēka rase, ādas krāsai nav nozīmes un jebkurš, kurš apgalvo citādāk, ir progresa ienaidnieks, rasists, nacists u.t.t. No otras puses, caur “Black Lives Matter” kustību un tai pieskaņoto Holivudas produkciju tiek propagandēts rasisms, kolektīvi vainojot eiropiešus “balto privilēģijā”, pasniedzot sagrozītu un naidpilnu vēstures interpretāciju. Piemēram, tiek uzsvērta verdzības problēma, noklusējot, ka tikai eiropiešu tautas ir izcīnījušas karus par verdzības atcelšanu, kamēr joprojām daudzās Āfrikas valstīs tā pastāv. Protams, tādās niansēs kā austrumeiropiešu atsevišķajā vēstures pieredzē, esot koloniālisma upuriem, šie ekstrēmisti neiedziļinās.
Šāda veida divkosība, aktīva rasisma propagandēšana pret eiropiešiem, demogrāfiskā krīze, nelegālā imigrācija ir auglīga augsne radikāli pretējām idejām, t.i., baltajam nacionālismam. Ja reiz visas eiropiešu tautas propagandā tiek “samestas vienā katlā” un padarītas par vēstures ļaundariem, tad pretējas pozīcijas paušana, kurā tiek uzsvērta balto identitāte, ir savā veidā sagaidāma. Bet vai tas būtu atrisinājums? Vai tā būtu ideoloģija, kas var palīdzēt mums vai Eiropas civilizācijai kopumā?
Mēs esam etnonacionālisti, bet etnoss nav tas pats, kas rase. Ne tikai bioloģija, bet arī tradīcijas, kultūra, valoda, domāšana, vēsture, vieta, kurā esi piedzimis un/vai uzaudzis, kaimiņi un daudzi citi faktori nosaka konkrētā kā individuālo, tā kolektīvo identitāti. Cilvēku, tāpat kā tautu, uztur garīgs impulss jeb griba – bez tā mēs esam tikai fiziska matērija, biomasa. Savukārt radošā griba tautā to arvien virza uz lielāku atšķirību no citām tautām, uz savas identitātes apliecināšanu un izpaušanu caur kultūru. Etnonacionālisms kā garīgā un radošā impulsa nesējs ir tādējādi vērsts uz pasauli, kurā pastāv iespējami dažādāks tautu un etnosu kopums, vienlaikus paturot tiesības uz pašaizstāvību savā zemē.
Baltais nacionālisms ir ideoloģija, kurai ir tendence uz internacionālismu jeb homogenizāciju (vienādošanu) uz zemāku kopsaucēju pamata, t.i. – uz ārējā izskata pazīmju pamata, novelkot vienādības zīmi starp visām eiropiešu izcelsmes tautām. Tā izcelsme no ASV ir saprotama, jo ASV identitāte savulaik ir veidojusies no lielā mērā izsakņotām eiropiešu tautām jaunā kontinentā. Baltais nacionalisms arvien nav pilna apmēra globālisms, tomēr ir liels solis uz to, iedalot pasauli dažu rasu kopībās. Piemēram, pirms 2022. gada februāra daudziem baltajiem nacionālistiem Baltijas valstis likās kā piemērs – kādai būtu jābūt jebkurai citai Eiropas valstij. Atslēgas vārds šajā ir ‘’homogēnas valstis’’, pilnībā nesaprotot to, ka mūsu galvenais eksistenciālais drauds ir no “eiropeiskās” Krievijas un tās 5. kolonnas. Nav jāmeklē nekur tālāk, kā aiz Zilupes robežas, lai saprastu, ka etnoss nozīmē arī kultūrvēsturisko raksturu un identitāti, kas ārēji eiropeiskos krievus padara par svešas civilizācijas nesējiem, kura mums nav pieņemama. Mums tas nav sīku nianšu jautājums, bet gan pats svarīgākais no jautājumiem, kamēr redzams, ka daudzu balto nacionālistu acīs Krievija ir “savējie” – varbūt nedaudz eksotiskāki, bet “savējie”. Turklāt tas notiek laikā, kad Krievija īsteno genocīdu pret eiropiešiem ukraiņiem, kuru nacionālais raksturs ir daudz tuvāks mūsējam. Šis parāda baltā nacionālisma problēmu – ņemot vēra tikai vienu faktoru, šajā gadījumā plaši definētu rasi, nevar redzēt pilno bildi.
Lai gan eiropiešu tautas saskaras ar kopīgām problēmām (dzimstības krīze, kultūras pagrimums un citu civilizāciju izplešanās to zemēs), latviešu un citu Eiropas tautu izdzīvošana nav globāli atrisināms jautājums. Briti un francūži mūs nekad nesapratīs tik labi kā mēs paši sevi un mūsu kaimiņi lietuvieši, igauņi, poļi. Nacionālisms izpaužas konkrētā vēsturē un telpā – mūsu gadījumā tas ir konfliktā starp Intermarium reģionu kā Eiropas vārtiem un eirāzisko Krieviju. Uz to mums ir jākoncentrējas – uz reālo sadursmi šeit un tagad. Mūsu tautiskums prasa novilkt stingru robežu pret jebkādu internacionālismu – kā liberālo un sociālo, tā arī rasisko.
Oto Brantevics
