Vārds “progresīvs” skan skaisti… vismaz tiem, kam nav ne padomju dzīves pieredzes, ne zināšanas par 20. gadsimta asiņainākās ideoloģijas saukļiem. Mēs pamazām atgriežamies idiotisko saukļu pasaulē, kurā nekritiski tiek pieņemtas visdīvainākās idejas, kamēr vien tās tiek novadītas no starptautiskajiem varas centriem. Ielaisties diskusijās par šīm idejām nozīmē leģitimizēt šo procesu. Tādas idejas kā “balto privilēģija”, “toksiskā vīrišķība”, “latviešu līdzdalība koloniālismā”, “lgbtqia+ cilvēki”, “dzimtes identitāte” utml. būtu jāuztver kā slikti joki – par tiem var mēģināt pasmieties, bet tas arī viss.
Taču tas, kas nav smieklīgi, ir sabiedrības spēja sadzīvot arī ar absurdām idejām, ja tās tiek uzspiestas pietiekami ilgi un nekaunīgi. Trofima Lisenko ģenētikas noliegums PSRS bija tikpat absurda cīņa pret realitāti kā bioloģiskā dzimuma noliegums postmodernajos Rietumos, taču vara šīs teorijas atbalstīja un sabiedrība samierinājās – par spīti miljoniem bada upuru šo ideju rezultātā. Idejām ir sekas. Pret bīstamām idejām ir jānostājas kareivīgā opozīcijā – ja tas netiek izdarīts savlaicīgi, šīs idejas no sliktiem jokiem pārvēršas par ļaunu realitāti.
Kā rāda Rietumeiropas un ASV pieredze liberālisms un vājš konservatīvisms nav tas pretspēks, kas var nostāties opozīcijā šim jaunajam komunismam. Un tā arī tas ir jāsauc – par komunismu jaunā veidolā, kurā strādnieku šķira ir nodota un aizstāta ar imigrantiem, seksuālajām minoritātēm u.c. “apspiestajiem”. Tomēr ir vērts pievērst uzmanību vēl kādai būtiskai komunisma pārvērtībai. Klasiskais komunisms bija kļūdains pašos pamatos, tomēr tam bija spēcīgs taktiskais aspekts – marksisma materiālisms mudināja koncentrēties uz varas attiecībām, visu pārējo interpretējot caur tām. Komunistu revolucionāri nemaldījās abstrakcijās un vēlmju domāšanā, bet gan pievērsās revolūcijas īstenošanai ar pieejamiem līdzekļiem pastāvošajā politiskajā sistēmā. Mums var nepatikt šī revolūcija un tās sekas, taču nevar noliegt komunistu spēju līdz 20. gadsimta vidum pārņemt pusi planētas savā varā. Tikmēr mūsdienu jaunie komunisti ir visīstākie spirituālisti – viņus motivē pašu psiholoģiskās problēmas, tikumsignalizēšana soctīklos un pseidoreliģiskās “woke” idejas. Tāpēc viņi ir tikai instrumenti globālo oligarhu shēmās.
Klasiskais komunisms bija pārmērīgas urbanizācijas izraisīta sociālā slimība. Jaunais komunisms ir vēl ilgākas pārmērīgās urbanizācijas izraisīta garīgā slimība – Džona Kalhūna eksperimenti parāda to, cik dzīves videi ir liela ietekme uz sabiedrības kopējo veselību. Tāpēc būs nepieciešamas lielas sabiedriskās reformas, lai iznīcinātu komunisma cēloņus. Nepietiek tikai ar šīs ideoloģijas izsludināšanu ārpus likuma, naudas plūsmu apturēšanu, komunistu padzīšanu no sabiedriski nozīmīgiem amatiem – kas arī ir ļoti nepieciešams.
Nacionālistiem, kas ir vienīgais reālais spēks pret jaunā komunisma sērgu, ir jāizvairās no romantisma un spirituālisma. Tā vietā jābūt reālistiskiem par pastāvošajām varas attiecībām, par iespējām un šķēršļiem sistēmas reformēšanā. Reālisma principi nekad nemainās. Vājš konservatīvisms tiecas saglabāt to, ko jaunie komunisti ieviesa pirms 10 vai 20 gadiem. Nacionālistiem nav jāskatās atpakaļ, bet uz priekšu, izvairoties no visa, kas vājina skaidru izpratni par nepieciešamo nācijas izdzīvošanai. Nacionālistus neinteresē vispasaules revolūcija – nacionālisma reālisms sākas un beidzas ar nācijas interesēm.
Nacionālistiem arī nav jābūt totalitāristiem – ikviens savā privātajā dzīvē var izvēlēties sev tīkamas ilūzijas. Taču to nevar uzspiest nācijai, kurai ir jāturpinās arī nākamajās paaudzēs. Tautas un kultūras iet bojā, kad tās ļaujas šādām ilūzijām. Tā vietā saskatīsim realitāti – ģimenes pārdefinēšana, dzimuma lomu sajaukšana, demogrāfiskā katastrofa, masu imigrācija, multikulturālisms, mēģinājumi pārveidot islāma pasauli par Rietumu demokrātijām, pacifisms – tas visi ir maldi un ceļi uz katastrofu. Raudzīsimies uz Ungārijas un Polijas piemēriem, izvēloties īstas vērtības un drošu nākotni.
Francis Magrins
