Eiropas Padomes izstrādātā Stambulas konvencija, kuru nodeva parakstīšanai 2011. gadā Stambulā, Turcijā un no kuras Turcija, kura to ratificēja pati pirmā, tagad jau atteikusies, savas garās, atvainojiet, “muļļāšanas” un daudzo tai veltīto komentāru dēļ jau gandrīz ir kļuvusi par zīmīgu, veselu laikmetu raksturojošu dokumentu, kurš kādreiz varbūt pat nonāks vēstures grāmatās. Tagad vēlreiz ar svaigu skatu to pārlasot, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.[1]
Austrumeiropas zemes konvencijas nosodītās “dzimumu lomas, kas padarītas par stereotipiem” attiecināja uz savām paražām, iztēlojoties, ka konvenciju mēģinās izmantot, lai, piemēram, apšaubītu prasību, ka bērna primārajam aprūpētājam pirmajā dzīves gadā, cik vien iespējams, jābūt mātei, un tamlīdzīgi. Daži pat vaicāja, vai latviešu folklorā atrodamie priekšstati par dzimumu lomām tagad tikšot apkaroti. Kreisā spārna aktīvisti, kas atbalsta konvenciju, uz ko tādu droši vien stipri cer, tomēr nešķiet, ka tāds bija konvencijas sarakstītāju mērķis.
Kad jau pirmajos pantos lasām par nepieciešamību izskaust tādas prakses kā “piespiedu laulības, noziegumus, kas izdarīti, aizstāvot tā saukto “godu”, un dzimumorgānu kropļošanu”, par ko šeit ir runa? Kurās ES zemēs, kuros reģionos, kuros sabiedrības slāņos pastāv šāda veida vardarbības akti pret sievietēm un meitenēm? Un kāpēc pastāv? Kopš kura laika pastāv? Lai gan konvencijas preambula savirknē veselu penteri ar “atzīstot”, “ņemot vērā”, “atgādinot” un tamlīdzīgi, nekur neatrodas vieta godprātīgajai un negļēvai norādei, ka šāda veida noziegumi kontinentā parādījušies tikai pēdējās desmitgadēs un tos šeit ir ievedušas konkrētas tautas no Āfrikas un arābu zemēm. “Dzimumorgānu kropļošana”, piemēram, ir klitora izgriešana meitenēm, kas tiek tradicionāli praktizēta pietiekami daudzās vietās pasaulē, taču nebija pazīstama eiropiešiem. Kad romiešu vēsturnieks Tacits pirms 2000 gadiem aprakstīja ģermāņu cilšu paražas, tur bija arī baisas lietas, piemēram, verdzība un tirgošanās ar sievām, – bet ne kaut kas tāds.
Vēlreiz iztēlosimies hipotētisku nākotni, kurā vēsturnieki Stambulas konvencijas tekstu ar visiem komentāriem lieti varēs izmantot saviem semināriem. Tajā kā labā rentgenattēlā atklājas vairāki idejiskie slāņi, dziļā savstarpējā pretrunā. No vienas puses tātad ir jaunienākušās svešzemju ciltis – meiteņu klitoru izgriezējas; tās plānots apkarot ar vislielāko bardzību. No otras puses, kā veikli iezīmēts konvencijas tekstā lietotajā nošķīrumā starp “dzimumu” un “dzimuma identitāti”, kas acīmredzot nav viens un tas pats, tiek piesardzīgi likti pamati ražīgam laukam klitoru izgriešanai pareizo ideju vārdā: tām personām, kurām “dzimums” nesakrīt ar “dzimuma identitāti” un kuras veic pāreju. Kā noprotams, šajos gadījumos nepavisam nav runa par asi nosodīto “dzimumorgānu kropļošanu”, bet gan par aizliegumu diskriminēt “dzimuma identitāti”.
Pazīstamās aktrises Elitas Kļaviņas emocionālajā uzsaukumā nekavējoties ratificēt konvenciju iezīmējas nākamais kognitīvās disonanses, lasi, putrošanās slānis – tuvāks Latvijas šībrīža “aktualitātēm”. Ar uzsaukuma virsrakstu Elita Kļaviņa pavēsta, ka jēdziens “tradicionālās ģimenes” zīmējas uz sievietēm – jāsaprot, pietiekami lielā skaitā –, kuras nepārtrauktā ģimenē saņemtā sišana ir novedusi līdz noziegumiem un attiecīgi līdz cietumam. Bet ko šeit nozīmē “tradicionālā”? Vai to, ka šīs sievietes dzīvojušas laulībā? Vai heteroseksuālā pārī? Vai arī “ģimene” šeit nozīmē tikai mājsaimniecību un, sakot “tradicionāls”, vienkārši tiek uzsvērts, ka Latvijā ir tāda tautas un attiecīgi mājsaimniecību tradīcija – sist?
Dažas rindkopas tālāk ievērojam pavisam citu jēdziena “tradicionālā ģimene” nojēgumu. Izrādās, ka tradicionālā ģimene ir jāskata kā kaut kas pretstatīts “geju jautājumam” un “kopdzīves likumam”, respektīvi, tā drīzāk ir savienība – laulāti vecāki ar vai bez bērniem. Tālāk atkal lasām, ka konvencijas ratificēšana neapdraudēšot “tradicionālās ģimenes”. Bet, ja “tradicionālās ģimenes” ir tās, kurās sit, novedot sisto līdz noziegumam un cietumam, tad taču tieši vajag tās apdraudēt, tas ir, apkarot, ne?
Pēc Valsts policijas 2022. gada apkopotajiem datiem pagaidu aizsardzību no vīriešiem sitējiem Latvijā biežāk meklē pret kopdzīves partneri nekā pret vīru. Ekstrapolējot šos datus uz visu sabiedrību: tā kā laulātā pārī dzīvojošo ir piecas reizes vairāk nekā nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošo, var aprēķināt, ka sievietei iespēja tikt sistai no nereģistrētas kopdzīves partnera ir 5.75 reizes lielāka nekā no vīra.[2] Ja spriež pēc piemērotā aizsardzības līdzekļa – sitēja pagaidu nošķiršanas, varbūtība sievai meklēt pagaidu aizsardzību no vīra ir 0.09%, savukārt varbūtība sievietei meklēt pagaidu aizsardzību no nereģistrētas kopdzīves partnera ir 0.51%. Ir otrādi: ja par “tradicionālo ģimeni” sauc laulātu savienību ar vai bez bērniem, šajā savienībā sit retāk. Laulātām sievietēm dzīve ģimenē ir drošāka. Tradicionālās vērtības ir labākas. Turklāt mūsējās tradicionālās – nevis kādu svešu zemju vai cilšu.
[1] Konvencijas teksts latviešu valodā: https://rm.coe.int/1680462538
[2] Centrālā Statistikas pārvalde, Ģimenes kodola veids: https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__MV__MVG/MVG020; Valsts policijas 2022. gada pārskats, “Pagaidu aizsardzība pret vardarbību” (25. lpp.): https://www.vp.gov.lv/lv/media/15759/download?attachment. Paldies Alīnai Ozoliņai par aprēķinu un norādi.
Agnese Irbe, portāla TELOS galvenā redaktore
*Pārpublicēts no portāla TELOS preses apskata
