Publicējam latviešu nacionālisma tēva Ata Kronvalda darba par tēvzemes mīlestības avotiem nozīmīgākos fragmentus. Raksta vērtība nav mazinājusies pusotru gadsimtu pēc autora nāves, atgādinot latviešu nacionālisma pozīciju nemainīgo nozīmību. Tāpat aicinām pievērst uzmanību Kronvalda izkoptajai latviešu valodai, kuras kulturālo nozīmību viņš aizstāv un īpaši uzsver.
Tagadējie laiki arī noprasa, lai mēs tēvuzemes draugus gaiši atšķiŗam no tēvuzemes ienaidniekiem. Mums vajaga dedzīgas, diženas tēvuzemes mīlestības, kuŗa ir svabada no sevmīlības un no netīras kārības pēc vienīgā paša labuma. Mums pienākas un vajag savu tēvuzemi kā visas tautas svētnīcu cienīt un godāt, par tās gaismību, vaļību un nemirstību no sirdsdibena gādāt un strādāt, un tāpēc gataviem būt, kad tagadējie laiki to no mums prasa.
Bet šāds prāts, šāda tīra tēvuzemes mīlestība jau mazos gados dēstījama; jo tad nemūžam neaizsniegsim īsto tēvuzemes mīlestības augstumu un spēku, ja skolās un mājās viņu nesēsim, neaudzināsim un nespēcināsim.
Atzīdami ikkatras tautas tiesības, mācīsimies savējās jo pilnīgi cienīt un aizstāvēt.
Bet kuŗš tad nu ir tas ceļš, pa kuŗu jaunā audze kārtīgi un pareizi vedama pie īstās tēvuzemes mīlestības? Neviens cits ceļš, ka vien tas, kuŗš jauno audzi pievied tēvuzemes mīlestības skaidriem un spirgtiem avotiem.
Apcerēsim īsumā šos tēvuzemes mīlestības avotus.
Pirmais tāds avots ir tēvuzemes pazīšana. Tikai tas, kas savu tēvuzemi pazīst, var to patiesi mīlēt.
Mūsu tēvuzeme nesniedzas tiktāl vien, cik tālu tagadējie latvieši mīt. Viss tas zemes plašums, kuŗu jau mūsu tēvu sviedri un asinis apslacījuši, pirms vēlāki laiki to saskaldīja sīkās daļās, ir mūsu tēvuzeme.
Ja šo zemes gabalu salīdzina ar brangākām dienvidu zemēm, tad viņš diezgan nabadzīgs pēc savas dabas; bet ja savu tēvuzemi ceļam ziemeļniekiem pretim, kuŗiem pavasaris ne mūžam neuzzied, tad atrodam daudz branguma un skaistuma savā zemītē.
Bet tēvuzemi nevar ar kādām sausserdīgām tabulām mācīties pazīt. Vajag jauno audzi mācīta apskatīt, aplūkot un ievērot, un vajag tai dzīvus, skaidrus viduču aprakstus dot lasīt.
Vecākiem, skolotājiem un rakstītājiem pie šī darba jāķeŗas.
Jaunai audze jāceļ priekšā dzīvas zīmes no mūsu tēvuzemes skaistākiem apgabaliem. Viņai jāiepazīstas ar tām vietām, kuŗas mūsu sentēviem bijušas it sevišķi svētas, ar tiem kalniem, uz kuŗiem tēvu tēvu pilis stāvējušas, ar tām upēm, kuŗas asins straumes iesarkanas padarīja, tautai par svētākām mantām cīnoties, jāiepazīstas ar tiem jūras līkumiem, kuŗu viļņi latviešu kuģus nesuši. Jaunā audze jāmāca mūsu dabas jaukumus apbrīnot, visādus senatnes lieciniekus cienīt, ļaužu bagātības avotus nosvērt un saprast, visus industrijas un mākslas augļus godāt; tad jaunā audze sāks savai tēvišķai zemītei dedzīgi pieglausties. Tad tā vairs nebūs svešiniece paša tēvuzemes vidū.
Kad jaunā audze tā ar savas tēvijas jauko pusi iepazinusies, tad tai arī derēs skaidras ziņas dot par dabas nepilnību mūsu tēvijā, lai jaunā audze mācās atzīt, ka mums jābūt pazemīgiem, un ka mums vēl daudz purvu iznīcināmi, iekams visur būs ietaisīts auglīgs pamats; tā jaunā audze arī mācīsies to nosvērt, kas mums, kā tēvišķās zemes mantiniekiem, vēl darāms.
Tā tad skaidra un dziļāka iepazīšanās ar tēvuzemi pacilā mūsu sirdis, dažādus priekus dzemdinādama, un tā ieaug mūsu sirdī nemot dedzīga un pastāvīga tēvuzemes mīlestība.
Otrais īstās tēvuzemes mīlestības avots ir tēvijas vēsture.
Mēs gan nevaram lepoties ar tādiem vēstures darbiem, kas zīmējas uz varenu kultūras valstību sacelšanu un citu tautu valšķu sagāšanu un iznīcināšanu, kā to redzam pie dažām lielākām tautām. Jā, mēs turpretim ar skumju pilnu sirdi mācamies no vēstures, ka mūsu tautai ilgi kalpošanas laiki kamiešus smagi un grūti nospieduši. Arī še mācamies vispirms sargāties no aplamas lepošanās.
Bet ja uz mūsu sentēvu laikiem skatāmies, ja arī pie vēstures, tāpat kā pie ģeogrāfijas neatšķiram tos, kas mūsu tuvākie radinieki, tad atliek tomēr diezgan daudz ko mācīties un apbrīnot; tad izsaucam līdz ar “dziedoni”:
“Par Lietavu kad dzirdu,
Par leišu kareivjiem:
Tad latvju krūts man ceļas,
Tad dziedu tautiešiem.”
Ja tad nu savai jaunai audzei gribam tēvijas mīlestību un vēsturi iedēstīt, tad viņai jāmāca skaidri un patiesīgi, kāda mūsu tauta bijusi sentēvu laikos; jaunai audzei jāparāda, kā toreiz, vaļības laikos, visa latviešu tauta pratusi cienīt tautas visdārgākās mantas, kā viņos senos laikos tautas dēli un sirmgalvji, meitas un mātes dzīvi un dziļi sajuta visas tautas likteni, kā mūsu kareivji cīnījušies pret uzbrucējiem par savu vaļību, ticību un tautību, kā tie nav nevienu sprīdi zemes atdevuši uzvarētājam, pirms to nebij ar savām karstām asinīm vēlāku laiku darbiem svaidījuši.
Arī tas nav mūsu jaunai audzei slēpjams, ka mūsu sentēvi nevis kūtrības un slinkuma dēļ, bet pārvarētāju bezcilvēcības un negantības dēļ vēlākos laikos iegrima tumsībā un bezspēcības naktī. Arī tas jaunai audzei pierādāms, ka šie miglas un tumsas laiki pa daļai pagājuši. Un ja mūsu tautas pienākums bijis tais pārgalvības laikos klusu ciest un savu sūro likteni panest bez nekādas aplamas pretošanās, tad jaunai audzei jāmaca atzīt, ka viņai mūsu laiki citādu likteni, savādu pienākumu piešķīrusi. Tagad vajaga latviešiem atkal vīrestības prātu un spēku izrādīt, par tautas vissvētākām mantām strādājot un kaŗojot.
Bet cik sāpīgāk kļūst tautieša sirds aizgrābta, kad lūkojam uz tautas dēlu tikumiem. Tiem vēl nav īsā brīdī nedz sentēvu vīrestība gars, nedz viņu krietnie tikumi atspirguši, atdzīvināti, nedz vēl tagadējiem laikiem diezgan spēcināti. Te lai mūsu jaunā audze mācās saprast, kāpēc vēl mūsu laikos tautas pretiniekiem daudz vietās virsroka, kāpēc mēs neesam vairāk pastrādājuši un kāpēc mūsu šur tur uzsāktie darbi gaidīto sekmi nevarēja panākt. Tā lai jaunā audze atzīst dziļi jo dziļi, cik tai daudz un spēcīgi jāstrādā, pirms spēsim kaut ko labu un diženu pastrādāt, kas būtu ar sentēvu darbiem salīdzināms un tāpēc arī vērts, ka to jaunāko laiku vēstures lapās pieklājīgi uzzīmē.
Kas saviem bērniem māca tautu mīlēt pēc bijušiem un tagadējiem laikiem, tas viņu pieved pie īstā tēvuzemes mīlestības avota.
Pie šī darba, proti, pie tēvuzemes mīlestības dēstīšanas ar vēstures mācībām, vajag stipri ķerties gan tēviem un mātēm, kam bērni audzināmi, gan skolotājiem, mācītājiem un rakstītājiem.
Trešais avots, bez kuŗa tēvuzemes mīlestība nekas nevar uzplaukt ir tēvu valodas cienīšana un kopšana.
Mūsu valodai līdz šim vēl nebija ļauts tiktālu uzplaukt, cik pilnīgi tai vajadzētu būt pēc mūsu laiku vajadzībām. Bet vai neesam pārliecinājušies par savas valodas svētumu, veiklību un dīgšanas spēku?
Tāpēc jāmāca jaunai audzei pilnīgi iepazīties ar tēvu valodas brangumiem un viņas trūkumiem, lai jaunā audze atzīst, cik varens darbs arī valodas lietā uz viņu gaida.
Bet jaunā audze ne mūžam neiemācīsies savu tēvu valodu cienīt un mīlēt, ja mēs tai nedosim labu priekšzīmi. Tāpēc mums piekrīt tēvu valodas cienīšanu parādīt visur, kur vien iespējams, vispirms savās ģimenēs un savā sadzīvē ar tautiešiem.
Jaunā audze garīgo darbību līdz ar latviešu mēles skaņām iezīzdama, smels arī no tēvu valodas – tēvuzemes mīlestību.
Tad jaunā audze sapratīts un darbos izrādīs, ko laba šie dziedoņa vārdi nozīmē:
“Skani, valod`, mūžīgi,
Skani skaidri, vareni!
Atgriezies no veciem laikiem
Sen dziedātā dziesmiņa,
Dzīvo nu iekš jauniem rakstiem,
Kas mums sirdis sildina.
Dievs gan visur tuvumā,
Branga daža valoda;
Bet ja manim jālūdz, jāteic,
Mīlestība jārāda,
Savas svētās domas steidzu
Izteikt tēvu valodā.”
Tēvu valoda ir kā kāds noslēpts Dieva avots, no kuŗa katras tautas garīgā vienošanās izverd un tautas un tēvuzemes mīlestība vienādi no jauna piedzimst.
Tiklīdz kā mūsu jaunā paaudze sajēgs savu tēvu valodu pieklājīgā godā, cieņā turēt, tad arī no dedzīgas tēvu valodas cienīšanas uzplauks tiešām karsta tēvuzemes mīlestība, kā brangs auglis uzaug no spēcīga zieda.
Jauno audzi vajag arī mācīt turēt pie tēvu tēvu krietnām ierašām. Gan daudz labu ierašu mums verdzības laikos vai nu aizgājušas pavisam postā jeb vai neceļā noslīdējušas. Tomēr tas, kas vēl labs un derīgs tautas dzīvē un kas vēl piemiņā atstāts no sentēvu laikiem, lai to piekopjam, lai to cienījam, kur un kā vien iespējams. Negantnieki un svētuļi, diemžēl, daudz un dažādi jau pamazinājuši tautas dzīves smaršīgos ziediņus. Visiem nobirstot, novīst tautas dzīves iekšējs greznums, jaukums un dzeja.
Mums jārāda skaidri jaunai audzei, ka mēs esam līdz īgnumam izbaudījuši ārīgu ākstīšanos un klīrēšanos, ka mēs patiesi nožēlojam, ka tiktāl atklīduši no savas tautas, citiem visu pakaļ darīdami, neatšķirdami, vai tas mums par labu vai par ļaunu.
Pie latviešu tautas smaršīgākiem ieradumiem pieder dziesmas. Tāpēc arī tautas dziedāšanas gars atspirdzināms un stiprināms. Lai cienījam savas tautas dziesmas kā svētu mantojomu no sentēvu laikiem – kur un kā vien iespējams.
Bet lai steidzos ar savu runu galā kļūt. Tāpēc pieminēšu it īsi vēl kādus jo ievērojamus tēvuzemes mīlestības avotus.
Uz vienu tādu spēcīgi avotu, proti, kopības prātu, norādījis šinīs dienās kāds cits sirmgalvis. P.A., kas Rīgas Latviešu biedrības svētku dienā savā īsā, bet kodolīgā runā izsaucās:
“Nu tiešām laiks ir – latviešu tautai mosties, no miega celties, gaismas ceļu staigāt.”
“Atgādinies tu, mana latviešu – leišu tauta, ka tu tā vecākā no visām dzīvām tautām, kas no Indijas saknes uz Eiropu nākušas; neaizmirsti, ka tava valoda tā vecākā māsa no vācu un slavu valodām, – sakt, kur jaunākās atvases jau priekšā! Tev visi spēki jāsaņem, lai tu netieci atrasta par praulu, kas tik ugunim derīgs.”
Tā runādams P.A. norāda tālāk uz kopību: “Dievs lai sirdis groza, ka kopība no visiem atzīta tiek un jo stipri iesakņojas.
Jo kopība tik uzkopt var,
Bet šķelšanās – tā postu dar`!”
Bet ja gribam, lai kopības prāts pie jaunās audzes iesakņojas, tad tā uz šo ceļu vadināma no pat mazām dienām. Bērniem jau jāmāca, lai tie prot upuŗu nest, mīlestību rādīt un draudzības vaiņagu pīt, kur vien tik vai vecākiem pašiem, vai skolai izdevīgs brīdis atgadās. Un ja mūsu jaunā audze sāks prieku baudīt, dalību ņemot pie cilvēku likteņa; ja tā ar prieku cīnīsies kaut ko labu darīt citiem, tad jaunā audze uzaugs branga un stalta tēvuzemes mīlestībā, kas spēj atturēties pret jebkuŗu vētru. Kopības garā uzaudzinātus bērnus varēsim droši ievest dzīvē. Lai gan katrs savu ceļu staigās, tiem tomēr būs vienāds ceļa gals. Un tad parādīsies dienu no dienas jo gaišāk, ka arī uz mums zīmējas tā mācība: ar savienotiem spēkiem iespēj ir tie maziņie brīnum daudz!
Vēl cits tēvuzemes mīlestības avots ir sevišķi: Latviešu tautas krietnāko dēlu cieņā, godā turēšana.
Šādi priekšzīmes kareivji gan atrodami tikai latviešu – leišu senākos laikos, jo vēlākā verdzība izaudzina tika vergus un kalpus. Bet tāpec mums šie senai piemirstie vīri jācēļ jo skaidrā gaismā jaunai audzei par priekšzīmi priekšā. Lai atskan viņai kā pērkona rūciens tādu vīru vārdi, kādi bijuši: Marģers, Viesturs, Nameisis u. c.
Bet nu verdzībai sašķīstot, jau arī šur tur kādas galviņas pacēlušās, kas, lai gan ne tik spodras zvaigznes kā senākās, tomēr ievērojamas un cienījamas.
Arī tiem citu tuatu dēliem, kuŗi par mums strādāja, kas pašu rokas bija saistītas, vajaga kļūt jaunai audzei pazīstamiem, kā: Stenders, Merķelis u. c.
Ja jauno audzi iemācīsim cienīt un godāt savas tautas krietnākos dēlus, tad tā blēņu svētuļiem vairs neticēs, kuŗi māca, ka pie latviešiem nav labuma ne pūšļa lielumā. Tad pietrūks “tautas lapām” circeņu dziesmas, tad norimsies avīžnieki kādu paklīdušu meitu dēļ visas tautas meitas ar zaimotāju gļotām apspļaudīt; jā, tad jaunā audze kājas aus uz krietniem un diženiem darbiem, kuŗi būs līdzīgi mūsu sentēvu krietno dēlu darbiem.
Tad jaunā audze parādīs, ko tie vārdi nozīmē:
Tēvuzemei gŗūti laiki,
Dēliem jāiet palīgā!
Še nu mans strups pārspriedums par tēvuzemes mīlestības avotiem beigts.
Bet nevaru beigt, pirms neesmu vēl vienu vārdiņu piespraudis par vecāku svaru pie bērnu audzināšanas.
Cilvēks ir pa lielākai daļai auglis, kas tēva un mātes dārziņā audzināts un briedināts. Ko bērni iezīž tēvu mājā, to tie paņem līdz uz dzīves ceļa par gārīgu mantojumu.
Vecāku rokās stāv lielāka vara pie bērnu audzināšanas nekā skolām. Tāpēc tēvuzemes mīlestība būs pie bērniem tai mērā atrodama, kādā mērā tā tēvu mājā uzplaukusi.
Ja tēva mājās sīkstulība valda, ja tur tik norūpējas un noskumstas par vienīgo paša labumu vien un nebūt nepazīst nedz draudzes, nedz tautas priekus un bēdas; ja tēva mājā, diemžēl, vēl priecājās par to, ka visa tauta saskaldīta un nomērdelēta; un ja turklāt izrāda kārību un ilgošanos pēc svešinieku varmācības; ja tur ar prieku apsveicina pašu tautas nospiedējus un aizkavētājus, – tad tāda tēva mājā neuzdīgs bērnu sirdīs tēvuzemes mīlestība. Un tā māņu ticība, ko bērni tur iezīž, parādās ļoti kaitīgi.
Tāpēc tēva mājai vajag būt dziļam tautas un tēvijas šūpulim. Tad jaunā audze paņems šādu mīlestību līdz uz savas dzīves ceļa un ar patriotiskiem tikumiem izgreznota, cels godu tēvu mājai un visai tautai.
