Mēdz teikt, ka “normāli” cilvēki politikā neiet. Tam varu piekrist – tā ir ļoti prasīga un sarežģīta vide. Iesaistoties politikā, cilvēks kļūst par negāciju “spaini” neatkarīgi no tā, cik labi ir viņa nodomi. Tieši tāpēc ir tik svarīga skaidra motivācija – tā, kas palīdz turpināt iesākto arī tad, kad apstākļi kļūst pavisam “spiedīgi”. Šis ir mans stāsts par to, kas mani motivē un kāpēc es izvēlējos iesaistīties politikā
Esmu “trako 90. gadu” bērns. Esmu dzimis 1992. gada 21. martā Rīgā. Trīs gadu vecumā mani vecāki šķīrās, un tēvs manā audzināšanā neiesaistījās. Ekonomiskā situācija bija smaga, vecvectēva celtā baltā ķieģeļu māja Pierīgā kļuva arvien nolaistāka, un māte viena pati netika galā. Skolas gaitas sāku internātskolā, kur pavadīju vairākus gadus.
Ja citiem patriotisms, vērtības un sakņu sajūta nāk no ģimenes, tad man – drīzāk no šīs pieredzes trūkuma. Tomēr man bija tuvinieki, kuri mani atbalstīja. Vasaras pavadīju Engures pagasta Abragciemā pie vecmammas māsas un viņas vīra – mana “onkuļa”. Viņi bija ulmaņlaika cilvēki, kuri man ielika dzīves pamatus – darba tikumu, pamatīgumu un patriotismu. Mana pirmā vēsturnieka un politiķa izglītība sākās sarunās ar viņiem.
18. novembra Latvija – latviska, droša un bagāta – kļuva par manu ideālu. Onkulis bija arī tēva figūra, kas man tolaik bija ļoti vajadzīga. Bez viņiem, visticamāk, būtu nogājis no ceļa, jo citu pozitīvu ietekmju manā dzīvē bija maz. Ar laiku sapratu, ka daudziem šāda atbalsta un vēsturiskās atmiņas nav. Tāpēc ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem iepazīt Latvijas vēsturi, ģimenes nozīmi un patriotismu arī tad, ja dzīves apstākļi ir pretēji šiem ideāliem. Tieši tāpēc jau agrā vecumā sevi sāku apzināties kā nacionālistu.
Pēc internātskolas nonācu tā sauktajā “jauktajā skolā”, kur iepazinu “integrācijas” realitāti, ko mediji bieži ignorēja. Sapratu, ka valstī pastāv dziļa netaisnība. Drīz kļuva skaidrs, ka atjaunotā Latvija tikai daļēji līdzinās pirmās Latvijas laikam. 2000. gadu pirmajā desmitgadē patriotisms un nacionālisms tika apkaroti, Krievijas “maigā vara” Latvijā darbojās brīvi – ar 9. maija svinībām, faktisku divvalodību un citiem pazemojumiem latviešiem. Vienlaikus tika noniecināta mūsu vēsture. Šajā laikā sāku saskatīt saikni starp liberālismu, kas piekāpjas agresoram un ignorē latviešu intereses, un Krievijas pieaugošo ietekmi.
Sasniedzot pilngadību, izlēmu iesaistīties politikā, lai aizstāvētu sev svarīgās vērtības. Iestājos tolaik aktīvākajā nacionālistu partijā “Visu Latvijai!”. No 2011. līdz 2020. gadam aktīvi darbojos Latvijas politikā, paliekot uzticīgs saviem nacionāli konservatīvajiem ideāliem. Šajā laikā aizstāvēju latviešu valodu, mūsu leģionāru godu un veicināju patriotismu savā dzimtajā Mārupes novadā (no 2013. līdz 2021. gadam biju Mārupes novada domes deputāts).
Šajā laikā iepazinu daudzus Latvijas patriotus – Emīlu Gaili, kurš šobrīd vada Nacionālo karavīru biedrību, mācītāju un rakstnieku Gunti Kalmi, nacionālās pretošanās kustības dalībniekus Bruno Javoišu, Konstantīnu Pupuru un citus, kuri mani iedvesmoja. Manu vēstures izpratni nostiprināja studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, profesora Harija Tumana, Ineta Feldmaņa un citu pasniedzēju lekcijas. Īpaši nozīmīga man bija Ukrainas nacionālistu kustības iepazīšana.
Kad Krievija 2014. gadā iebruka Ukrainā, sapratu, ka krievu šovinisma ļaunums nav vērsts tikai pret latviešiem, bet īpaši pret ukraiņu tautu, kurai ir vēsturiska loma šī ļaunuma apturēšanā. No 2015. gada veidoju kontaktus ar lielākajām Ukrainas nacionālistu organizācijām, tostarp “Azov”, tās starptautisko attiecību sekretāri Olenu Semeņaku, ideologiem Oleksandru Maslaku un Mikolu Kravčenko. Lai cīnītos pret Krievijas ietekmi Eiropas nacionālistu informatīvajā telpā, izveidoju platformu The New Nationalism, kur angļu valodā atmaskoju Krievijas viltus konservatīvismu un atbalstīju Ukrainas, Polijas, Baltijas un Skandināvijas nacionālās kustības.
2019. gadā šī darbība nonāca Kremļa redzeslokā, un tika izvērsta plaša “Azov” un tās sabiedroto nomelnošanas kampaņa. Tika izstrādāts propagandas materiāls “Azov pulka starptautiskie sakari”, kas ar Latvija dzīvojoša Krievijas pilsoņa un vietējo žurnālistu starpniecību tika pasniegts Rietumu auditorijai. Vienlaikus manas tā laika partijas politiskais kurss mainījās, sākot sadarbību ar “Progresīvajiem”, kas man nebija pieņemami. Tāpēc nolēmu atkāpties no visiem amatiem, paņemt pauzi politikā un izvērtēt savu turpmāko darbību.
2020. gadā izveidoju biedrību “Austošā Saule”, kuras pamatā liku savus sākotnējos politiskos ideālus un iepriekš gūto pieredzi. Mans mērķis bija turpināt idejisko darbu ārpus tiešās politikas. Ar moto “Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.” kļuvām par aktīvāko latviešu nacionālistu sabiedrisko organizāciju, ar konsekventu nostāju un aktīvu rīcību atjaunojot daudzu patriotu ticību Latvijas nākotnei.
Aktīvi iesaistījāmies Ukrainas atbalstā, konfrontējām 9. maija svinētājus un veicinājām okupācijas pieminekļa nojaukšanu, cīnījāmies par krievu imperiālisma simbolu aizvākšanu no pilsētvides un iestājāmies pret prokremliskiem aktīvistiem, tostarp Gapoņenko, kurš pēc mūsu iesnieguma tika notiesāts.
Piecu gadu laikā ar raksturu, pārliecību un darbu izveidojām spēcīgu organizāciju. Pieaugot sabiedrības pieprasījumam pēc jauna politiska spēka, atsaucāmies šim aicinājumam un 2025. gada 23. augustā dibinājām jaunu partiju. Tās dibināšanā piedalījās vairāk nekā 200 cilvēku, izveidojot pirmo jauno latviešu politisko partiju vairāku gadu laikā. Šobrīd mums ir vairāk nekā 500 biedru, nodaļas vairākos Latvijas novados un pilsētās, kā arī spēcīgs aktīvistu kodols, kas ik dienu strādā, lai aizstāvētu ģimeni, tautu un valsti un sekmētu latviskas Latvijas atdzimšanu.
Raivis Zeltīts
