Šodien atceramies mūsu varoņus, kas cīnījās par Latvijas neatkarību 1919. gadā. 105 gadus tālā pagātne nemaz nav tik tālu. Tā bija mana vecvecāku paaudze, kurai leģendām apvītās novembra dienas bija nevis vēstures grāmatās, bet gan daļa no jaunības. Paaudze, kura brīvību nelūdza, bet izcīnīja un vēlāk sev cēla Latvijas valsti – latvisku un labklājīgu. Kad es dzimu jau atjaunotās Latvijas pirmajos gados, vairāki Lāčplēša ordeņa kavalieri vēl bija dzīvi, dodot savu svētību mūsu valstij.
Novembris šogad daudziem saistās ar ASV prezidenta vēlēšanām un to iespējamo ietekmi uz drošības situāciju mūsu reģionā. Māna sevi tas, kurš apgalvo, ka zina kādas būs iespējamās pārmaiņas. Tomēr vēstures pieredze dod priekšstatu par vispārējām likumībām. Pirmkārt, ASV demokrātija ir sena un stabila sistēma, kurā viena cilvēka ietekme nevar būtiski mainīt tās globālo stratēģiju. Mēs esam jau pieredzējuši četrus Trampa administrācijas gadus un tas ne vien nebija “pasaules gals”, bet daudzējādā ziņā pat saistījās ar lielāku drošību pasaulē un pie mums. Protams, nākamie četri gadi var būt citādāki – diemžēl, ap Trampu ir ļaudis, kas ir ļoti nievājoši izteikušies par Ukrainas cīņu par savu brīvību. Taču reizēm, šķiet, mēs piemirstam, ka tie ir ASV vēlētāju izvēlēti cilvēki, nevis mūsu pārstāvji ASV. Mēs labi zinām, ka ukraiņu cīņa pret krievu imperiālismu ir arī par mums – tas ir diplomātu uzdevums izskaidrot ASV politiķiem, ka tā ir cīņa arī par viņiem!
Otrkārt, līdzšinējā lietu kārtība nevar turpināties. Karā Ukrainā ir nepieciešamas pārmaiņas. Diemžēl, pēdējo divu gadu laikā Rietumu ir ļāvuši Ukrainai noasiņot, nevis devuši pilnu nepieciešamo palīdzību, lai tā uzvarētu. “Tik ilgi, cik nepieciešams” ir izrādījies “tik vēlu, cik iespējams” – visa nepieciešamā palīdzība ir nākusi par vēlu, lai tā spētu lauzt kara gaitu par labu Ukrainai. Ja “dziļas bažas” un “nosodījums” būtu ieroči, tad ukraiņu karavīri jau atrastos pie maskavas. Viss liecina, ka ietekmes spēki Rietumos nevēlas, lai Eiropas centrā izveidotos spēcīga ukraiņu nacionāla valsts. Tā šobrīd tiek izmantota par buferzonu, bet pat šajos apstākļos Eiropa izšķiež sev doto vēsturisko iespēju bruņoties iespējamam konfliktam ar krieviju. Ja ASV jaunā prezidenta administrācijas spiediens panāks Eiropas valstu izlēmīgāku rīcību tiešākā Ukrainas atbalstīšanā un pašu militāro spēju pieaugumā, tad tas būs daudz labāk par šī brīža pussoļu politiku, kas tikai iedrošina krievijas zvērības.
Treškārt, mūsu drošība un brīvība ir mūsu pašu atbildība. Tā ir banāla patiesība. Protams, mums jānovērtē ieguvumi, ko sniedz līdzdalība NATO un stratēģiskā draudzība ar ASV. Taču tas ir pamats pašu rīcībai, nevis brīvbiļete uz neatkarīgu valstu saimi. Ir reizēm kauns vīriešu spriešanu par to, cik nedroši pie mums ir, kamēr Zemessardzes rindās ir vien 10 000 Latvijas pilsoņu (liela daļa arī sieviešu – par to, protams, dziļākā cieņa). Valstu neatkarības pamats ir izlietie sviedri treniņos un, diemžēl, arī asinis karos. “Šļūkāšana” starptautisko ziņu lentē nestiprina Latviju. Neatkarības karā, ko šodien atceramies, gāja bojā 3046 karavīru, bet 4085 tika ievainoti. Tā ir brīvības cena! Mēs atceramies arī sabiedroto atbalstu šajā karā, bet mēs esam brīvi tikai tāpēc, ka viņiem bija KO atbalstīt – drosmīgi vīri, brīvības cīnītāji, nevis brīvības diedelnieki.
Mūžīga slava latvju varoņiem!
Raivis Zeltīts
