Gandrīz divus gadus pēc pilna apmēra kara sākuma Ukrainā simtiem Latvijas uzņēmumu arvien tirgojas ar Krieviju. Uz Krieviju tiek eksportēta ne vien pārtika un alkohols, bet arī farmācijas preces, kas tiešā veidā palīdz krievu okupantiem. Preces tiek arī importētas, tātad –uz Krieviju tiek sūtīta nauda, lai tā varētu kompensēt kaujās gūtos bruņojuma zaudējumus. Kā ziņo vērīgi iedzīvotāji, katru dienu Latvijā iebrauc simtiem vagonu ar graudiem no Krievijas, kas, iespējams, ir zagti Ukrainā.
Rietumvalstu uzņēmēju alkatību vēl var mēģināt skaidrot ar amorālu vienaldzību pret ukraiņu tautas ciešanām, bet Latvijas gadījumā to nevar saukt nekā citādi kā par pašnāvniecisku tuvredzību. Kara sākumā mūsu sabiedrība kopumā pauda apņēmību visos iespējamos veidos atbalstīt ukraiņu tautas cīņu par savu izdzīvošanu, apzinoties, ka ukraiņi cīnās arī par mums. Šis nav tikai Krievijas karš pret Ukrainu – tas ir karš pret Eiropas civilizāciju, kurā Ukraina ir pirmais solis pastāvošās ģeopolitiskās kārtības sagrāvei. Uzbrukums Baltijas valstīm ir nākamais solis, ko apliecina arī Ukrainas specdienestu brīdinājumi. Sankciju mērķis bija panākt, ka Krievija tiek apturēta jau Ukrainā, kā arī visos iespējamos veidos mazināt Krievijas sabiedrības ērtības, lai tā izjustu karu kā savas valsts vadītāju kļūdu. Diemžēl, tas nav noticis – Krievija turpina bruņoties, bet tās sabiedrība arvien dzīvo gana ērtu dzīvi, jo caur sankciju sietu arvien turpina plūst asinīm notraipītu preču un naudas straumes. Krievijas karš pret Ukrainu draud pārvērsties vēl vienā “iesaldētajā” konfliktā, kas ļauj Krievijai atkopties un izvērst to nākamajā fāzē, kas būtu tiešā veidā vērsta pret mums pašiem. Mēs paši apmaksājam savu potenciālo slepkavu ekipējumu un raķetes, kas ir notēmētas pret Rīgu, Viļņu un Tallinu…
Šeit jājautā – kāda ir mūsu valsts patiesā politika pret Krieviju? Un kā tieši mēs gatavojamies iespējamam karam Baltijā? Mūsu politiķi kavējas aizliegt Latvijas uznēmumu tirdzniecību ar Krieviju, stiprinot ļaunuma impērijas ekonomisko jaudu, ko tā pārvērš militārajā spēkā. Tā ir kā valstiska šizofrēnija – no vienas puses, mēs atbalstām Ukrainas sabiedrību un armiju, kā arī stiprinām savus Nacionālos bruņotos spēkus. Mēs esam gatavi iesaukt mūsu jauniešus valsts aizsardzības dienestā, apzinoties, ka kādu dienu tas var nozīmēt viņu stāšanos pretī krievu vienībām. Vai tas nav perversi un šķebinoši, ka vienlaikus mūsu valsts ļauj netieši apbruņot arī krievu vienības, kas ne mirkli nevilcināsies nogalināt vai sakropļot mūsu tautiešus?
Šādas valstiski pretrunīgas un absurdas rīcības ir sekas domāšanas kļūdām. Jau pirmajās kara dienās ministru prezidents Kariņš paziņoja, ka šis neesot “Krievijas miermīlīgo iedzīvotāju” karš, bet gan viena paša Putina karš. It kā Putins personīgi palaistu katru raķeti uz slimnīcām un bērnudārziem Ukrainā, it kā Putins personīgi īstenotu sistemātiskas izvarošanas praksi pret ukraiņu sievietēm un bērniem, it kā tie būtu pusmiljons Putinu, kas šobrīd ir izvietoti okupētajās Ukrainas teritorijās… Ja mūsu valsts vadītāji ir gatavi noliegt realitāti, tad ko var gaidīt no uzņēmējiem, kuri tikai seko šim piemēram un tirgojas ar “miermīlīgajiem Krievijas iedzīvotājiem”? Viņiem taču neesot nekāda sakara ar šo karu…
Atcerēsimies vēsturnieka Ulda Ģērmaņa teikto, ka latvietim nav jābūt lētticīgam un naivam. Ir pēdējais brīdis apzināties šī kara patieso raksturu – mēs nevaram tajā būt divkoši un cerēt, ka mums par to nebūs jāsamaksā. Turklāt jāsamaksā ar visdārgāko iespējamo cenu, kāda var būt jebkurai tautai un valstij! Tāpēc es aicinu mūsu valsts vadītājus, kuriem tā patīk valsts svētku runās runāt par drosmi un upurēšanos, nekavējoties pārtraukt Krievijas nostiprināšanu ar mūsu naudu un precēm! Ja jūs to arvien nespējat, tad Latvijas pilsoņi atradīs veidus, kā jūs demokrātiski motivēt, vai arī atradīs sev citus vadītājus!
*Pirmpublicējums “Latvijas Avīzē”
Raivis Zeltīts
