Disciplīna ir brīvības pamats. Tā ir briesmīga aplamība un arī posts tik daudziem (it īpaši jauniešiem), kas disciplīnu un brīvību redz kā pretstatus. Sacelšanās pret pastāvošajām normām, protams, ir daļa no pieaugšanas procesa, bet vai nav tā, ka pastāvošā norma šobrīd ir šī sacelšanās (vismaz izteicienos un attieksmē pret disciplīnu)? Sanāk baigais konformisms, kur tirgus katram šādas “sacelšanās” veidam jau ir izveidojis savu nišu ar patēriņa produktiem (t.s. “woke” kapitāls).
Bet īsts posts rodas no idejas, ka “neviens nedrīkst norādīt, kas man jādara”. Praksē tas nozīmē izvēli nemācīties no tās informācijas un pieredzes, kas ir visapkārt, lai ar pacietību un darbu sasniegtu savu pilnu potenciālu. Un tas jau arī ir mērķis tiem, kas nevēlas sev liekus konkurentus – iedēstīt citos šo “brīvības” filozofiju. Bet kam beigās ir brīvība? Tiem, kam ir resursi. Un resursi ir tiem, kas smagi strādā, kas sevi disciplinē, kas nemitīgi mācās. Gribi būt brīvs? Sāc organizēt savu dzīvi, samazināt tajā haosu un vairot kārtību. “Saklāj savu gultu”, kā saka Džordans Pītersons. Lūk, revolucionārs akts!
Viss, kam ir patiesa vērtība, ir prasījis kādu personisku upuri. Bet hedonisms – tā ir brīvprātīga verdzība. Izvēlies nebūt vergs!
Kurts Bruševics
