Krievijas ģenerāļa Barklaja de Tolli pieminekļa jautājums ir kļuvis par jauno mērauklu politiķu un ekspertu pašcieņas trūkumam un spējai uz pašapmānu. Biedrība “Austošā Saule” ir gan rakstījusi iesniegumus, gan rīkojusi piketu pie Rīgas domes, lai mudinātu aizvākt šo “dāvinājumu”, kas pretī Latvijas Republikas Ministru kabinetam atgādina par Krievijas impērijas uzvarām. Šī un citu vēl nenovākto “okupekļu” jautājums ir politisks un tādējādi prasa arī politisku izšķiršanos. Taču tā vietā, lai Rīgas domes deputāti par to atklāti balsotu, parādot katra īsto nostāju okupētās pilsētvides jautājumā, tiek tērēts laiks “okupekļu” jautājumus risinot domes Pieminekļu padomē.
Pieminekļu padome jau iepriekš ir noraidījusi de Tolli pieminekļa demontāžas ideju, un nekas nav mainījies arī šobrīd. Tāpēc savāda šķiet deputātu vēlme atkārtoti vērsties pie šīs padomes un cerēt uz citu rezultātu. Šķiet, ka Ukrainas spēkiem būtu straujāk jāvirzās Kurskas un tad Maskavas virzienā, lai veicinātu šo padomju domāšanas spējas, kuras varbūt ietekmē bailes pilnībā saraut saiknes ar Krieviju. Pagaidām padome izmanto visus iespējamos argumentus, lai to nedarītu, pamatā balstoties banālajos “kultūra ne pie kā nav vainīga” stila argumentos un aprobežojoties ar katra pieminekļa “mākslinieciskās vērtības” noteikšanu.
Taču, pirmkārt, kultūra, ja to tā varam saukt, gan ir lielā mērā vainīga pie Krievijas kara un genocīda. Politika rodas kultūras lejtecē. Krievu kultūras varoņi ir impērijas ģenerāļi, kas karojuši pret Rietumiem, vai dzejnieki, kas šos karus ir glorificējuši. Krievu “kultūrā” nav, piemēram, dziesmu svētku – to vietā ir militārās parādes par godu pašu izraisītajam Otrajam pasaules karam un “varam atkārtot” draudi. Tā ir “kultūra”, kuras vērtībās ir audzis un domā Putins, neliešu banda ap viņu un simtiem tūkstoši “lielgabalu gaļas”, kas arī “atkārto” – bez kādām ierunām dodas slepkavot un izvarot citas tautas to dzimtajās zemēs. Šī “kultūra” latviešiem ir uzspiesta varmācīgi un ir pretēja visam tam, kas tiek uzskatīts par būtisku saskaņā ar mūsu vērtību sistēmu.
Otrkārt, pieminekļa “mākslinieciskā vērtība” ir pilnīgi nebūtiska, ja tā saturs ir latviešiem nepieņemams. Mēs šeit taču nepieļautu ne Ivana Briesmīgā, ne Staļina “augstvērtīgus” pieminekļus, lai gan pieminekļu padome varbūt varētu man iebilst. Pilsētvidei ir jāveicina mūsu nācijas pašapziņa un kopīgā vēsturiskā stāsta izpratne – tam nepieciešami pieminekļi latviešu dižgariem un varoņiem. Šobrīd pastaiga pa Rīgu drīzāk rada iespaidu par okupācijas turpināšanos – visapkārt bravūrīgi skan krievu valoda, pilsētā ieplūst svešinieki gan no bijušās PSRS, gan eksotiskākām Krievijai draudzīgām ārvalstīm, bet pret mūsu valdības namu ir pavērsies krievu ģenerālis, kuru aizstāv “padomes”.
Taču mēs vairs nedzīvojam Padomju Savienībā. Rīdzinieki sev ievēl nevis padomes, kas ļauj politiķiem izvairīties no atbildības, bet gan domi. Domes deputātiem tiek nodrošinātas ērtas telpas, algas un viss pārējais nepieciešamais lēmumu pieņemšanai. Ja kādam deputātam šķiet pareizi, ka Esplanādē esošais Kalpaka piemineklis ir daudzkārt mazāks par krievu ģenerāļa pieminekli, lai skaidro sabiedrībai. Ja šķiet pareizi, ka daudziem izciliem latviešu ģenerāļiem nemaz nav ne pieminekļu, ne piemiņas plākšņu, bet mums ir kaut kādu iemeslu dēļ kara apstākļos jāciena “dižā krievu kultūra”, lai skaidro arī to. Jo vairāk skaidros, jo vairāk visiem būs dzirdamas šī deputāta simpātijas pret Krieviju vai vienkārši okupētā apziņa, kas liek līdz absurdam staipīt realitātes materiālu, mānot sevi un citus.
Tāpēc, lūdzu, balsojiet un parādiet savus uzskatus! Ja Rīgā tomēr patiesībā valda cita koalīcija, kas pēc savām vērtībām nemaz neatšķiras no Ušakova domes, lai patiesība nāk gaismā – tas būs labāk, nekā dzīvot ilūzijās. Un tas būs ļoti noderīgi vēlētājiem pirms gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām.
