Pirms dažām dienām portālā la.lv bija lasāma intervija ar filmas “Dvēseļu putenis” vadošo scenārija autoru Borisu Fruminu, kurš pauda savu viedokli par to, kāpēc, viņaprāt, filma neiegūs Holivudas novērtējumu Oskara balvas izskatā. Par galveno iemeslu tam scenārists uzsvēra to, ka “Dvēseļu putenis” ir darbs par tradicionālām vērtībām, kas to padara emocionāli, garīgi spēcīgu, bet Oskara balvas žūrijas acīs tā noteikti ir filmas vājā vieta. Tas mudina uzrakstīt nelielas pārdomas par mūsu kino nozīmi pasaules kontekstā un jaunākajām tendencēm Holivudā.
Bieži Latvijas filmu veidotāji koncentrējas uz ārzemju sabiedrību ar jautājumiem “vai viņi mūs sapratīs?”, “vai viņiem patiks?”. Taču izpatīkot ārzemēm, mēs upurējam to mūsu identitātes daļu, ko ārzemju skatītāji nesaprot, tādēļ filmas tiek reducētas līdz prastām Holivudas līmeņa kautiņu ainām. Piemērs tam ir 2018. gada filma “Nameja gredzens”, kas acīmredzami veidots pēc seriāla “Vikingi” parauga. Tajā Zemgales ķēniņš Namejs ar karatē un džudo paņēmieniem izmūk no krustnešu gūsta, varoņi un ļaundari ir veidoti ārkārtīgi klišejiski (ļaunie ir ļaunie tāpēc, ka ļauni smejas un dara ļaunas lietas), filmas vide nerada autentisku sajūtu par Zemgali vai tā laika baltu ciltīm kopumā.
Arī tiekšanās pēc ārzemju balvām ne vienmēr ir veselīga. Kā saka: “Ne viss ir zelts, kas spīd”. Attiecībā uz Oskara ceremoniju var piebilst, ka tās reitingi ir vēsturiski zemākajā punktā. Vai tiešām ir vērts sajūsmināties par balvu, ko par vērtīgu atzīst arvien mazāk cilvēku? Latvijas vārda izskanēšanai popkultūras kontekstā citur pasaulē nevajadzētu būt pašmērķim. Tas jau arī ir īstais provinciālisms. Turklāt Holivudas ideoloģizācijas līmenis nemitīgi pieaug. Tā kļūst par propagandas mašīnu, kas ražo “sociālistiskā reālisma” filmas par “mūsdienu sabiedrībai aktuālām problēmām”. Spēcīgākā “Oskara” pretendente ir filma “Nomadland”, kuras fokusā ir nabadzība Amerikā. Protams, “Dvēseļu putenis” neiegūs “Oskaru”, jo tas ir stāsts par to, kā kauju ugunīs un strēlnieku pašaizliedzīgumā dzima jauna valsts, kā patiesa draudzība un mīlestība spēj cilvēku uzmundrināt visdrūmakajā mirklī, tā māca, ka pastāv vērtības, kas ir krietni augstākas par “vēdera prasībām”.
Mums nav jāizpatīk pasaulei. “Dvēseļu putenis” ir filma par mums pašiem, mēs to saprotam un cienam. Mums jābūt pašpietiekamiem savā pašlepnumā.
Edvarts Krusts
