Jau teju mēnesi notiek karš starp Izraēlu un Palestīnas radikālā islāma teroristu grupējumu “Hamas”. To aizsāka “Hamas” teroristiskie uzbrukumi Izraēlai, kas bija tieši vērsti pret civiliedzīvotājiem un apzināti savā nežēlībā pret sievietēm un bērniem. Karš ir radījis negaidītu rezonansi arī Latvijā saistībā ar neomarksistu organizāciju atbalstu Palestīnai un vienpusīgo Izraēlas nosodījumu. Ņemot vērā “Hamas” ciešo saistību ar galveno Latvijas ģeopolitisko ienaidnieku Krieviju un valdības partijas un Aizsardzības ministrijas politisko pārvaldnieku “Progresīvo” skandalozos izteikumus, paužam savu nostāju tieši un atklāti:
- Mēs esam par etnoplurālistisku pasauli, kurā katrai nācijai ir tiesības uz pašnoteikšanos savā valstī, bet katrai valstij ir tiesības uz pašaizsardzību. Tautas bez savas zemes un savas valsts (t.i., politiskas pašorganizācijas un pašpārvaldes formas) dzīvo daudz nepilnīgāku un apdraudētāku dzīvi, saskaaroties ar vajāšanām, mēģinājumiem izdzēst to identitāti un pat genocīdu. Ebreju tauta to ir pieredzējusi, tāpēc tās valsts Izraēlas pastāvēšana ir taisnīga un pareiza, bet Izraēlai ir tiesības sevi aizstāvēt pret ārējiem agresoriem. Šis ir universāls princips, ko mēs aizstāvam attiecībā pret jebkuru nāciju, kā arī sagaidām, ka to ievēros arī citas nācijas pret latviešiem. Latviešu tautas dzimtā zeme ir Latvija. Latviešiem citur gluži vienkārši nav, kur palikt. Ebreju tautas dzimtā zeme ir Izraēla, pat ja vēsturiskas netaisnības dēļ ebreju tauta ilgstoši ir bijusi spiesta atrasties dažādu svešu varu paspārnē. 19. gs. cionistu kustība, vēlāk britu impērija un it īpaši ANO pēc holokausta šausmām atzina un centās iemiesot praksē veselā saprāta patiesību, ka ebreju tautai labāk un drošāk būtu dzīvot savā zemē. Ja kāds noliedz ebreju tautas tiesības politiski pašnoteikties savā zemē, uzreiz jājautā, kur tad jāpaliek šobrīd Izraēlā dzīvojošajiem ebrejiem, no kuriem liela daļa tur nonāca tikai tāpēc, ka visas Tuvo Austrumu valstis pēc Izraēlas neatkarības pasludināšanas 1948. g. nekavējoties izraidīja tajās gadu simtiem, pat tūkstošiem dzīvojošo ebreju minoritāti. Ja ebreji netika pieņemti nedz Eiropā, nedz daudzās Tuvo Austrumu zemēs, likumsakarīgi viņiem nācās patvērumu rast tajā zemē, ko viņu vēsturiskā atmiņa un rakstītie avoti izsenis ir saukuši par Israēla zemi.
- Ebreju identitāte un tās ciešā saikne ar Izraēlas zemi nav pēkšņi “izdomāta” vai “sociāli konstruēta”, kā to apliecina neskaitāmas rakstītās, materiālās un pat radniecības vēstures liecības. “Palestīniešu” identitāte savukārt ir PSRS ārpolitikas sociālais konstrukts cīņā par vispasaules kundzību, bet aktīvisms par “palestīniešu tautas” interesēm parasti ir sakritis ar PSRS vai Krievijas interesēm. Izraēlas, Palestīnas un Kanaānas zemes vēsture nav tikai pēdējo 70 vai 100 gadu strīdu jautājums, bet gan stāsts par vienas skaidri identificējamas tautas vēsturi vairāku tūkstošu gadu garumā. Protams, ebreju tautas stāvoklis, līdz pat nesenam laikam atrodoties trimdā vai izraidījumā no savas zemes ir bijis ārkārtējs un nenormāls. Taču latviešu trimdas vēsture un ilgas pēc savas dzimtās zemes padomju okupācijas apstākļos ļauj gūt zināmu ieskatu ebreju tautas vēsturē. Tāpat, latviešu tautas vēsture un latviešu tautas organiskā un politiskā saikne ar savu zemi nav tikai pēdējo 100 vai 150 gadu jautājums, bet daļa no baltu tautu kopības garā tūkstošgadu stāsta Daugavas un Nemūnas krastos.
- Loģika un veselais saprāts norāda, ka mazākas nācijas ir apdraudētākas no lielākām, nevis otrādi. 7 miljonu ebreju vienā Izraēlā neapdraud 350 miljonus arābu 22 arābu valstīs ap to. 1,2 miljoni latviešu savā zemē neapdraud 135 miljonus lielo krievu tautu, nemaz nerunājot par daudz lielāko “krievvalodīgo” vai, pareizāk sakot, pārkrievoto tautu grupu. Palestīnas arābi neveido atsevišķu nāciju, bet gan ir piederīgi šiem 350 miljoniem savu tautiešu. Tāpēc uzsvari uz “divu valstu risinājumu” ir ne vien vēsturiski novecojuši, bet arī nekompetenti. Lielu daļu atbildības par palestīniešu civilistu traģēdiju jāuzņemas arī apkārtējām arābu valstīm, īpaši Ēģiptei un Jordānijai, kuras kategoriski atsakās uzņemt savus līdztautiešus bēgļus un pašas negrasās normalizēt attiecības ar Palestīnas pašpārvaldi. Dažādi ANO nodibinājumi (palestīnieši ir vienīgā cilvēku grupa visa pasaulē, kurai ir veltīta atsevišķa, īpaša ANO bēgļu organizācija) šo daudzo gadu laikā arī drīzāk ir pasliktinājuši palestīniešu stāvokli un bijuši vairāk ieinteresēti islāmistu teroristu interešu apkalpošanā.
- Ebreju tautas pašnoteikšanās centieni savā zemē šodien ir paraugs latviešiem, kuri vēsturiski atradušies līdzvērtīgos bezvalstiskuma un svešu tautu apdraudējuma apstākļos. No ebreju nacionālisma (jeb cionisma) latvieši tikai var mācīties izdzīvošanas un pašorganizēšanās spējas. Latviešu etnonacionālistiem nostāties pret Izraēlu būtu pašatspēkojoši un kā dzīvošana neaktuālos pagājušo gadsimtu konfilktos. Protams, latviešu tautas tiesības uz politisko varu pār savu zemi ir daudz skaidrāk īstenojamas nekā ebrejiem, kuri savu valstiskumu un zemi vairākas reizes zaudējuši, turklāt gadsimtiem ilgi atrodoties trimdā, lai pēdējo 150 gadu laikā atgrieztos arābu un citu tautu apdzīvotā, imperiāli pārvaldītā teritorijā. Tomēr ar visām grūtībām un naidīgajiem kaimiņiem ebrejiem īsā laikā ir izdevies radīt demokrātisku, pārtikušu, nodrošinātu, pašpietiekamu valsti, pasaulē vienīgo attīstīto valsti ar izteikti augstu dzimstību, kā arī pietiekami spēcīgu armiju, lai mērotos ar skaitliski daudzkārt lielāku pretinieku visos ģeogrāfiskajos virzienos. Kā šajās dienās redzam, Izraēlas tauta ir iesaistīta visaptverošā valsts aizsardzībā, ko pierāda vairāk nekā 300 000 rezervistu mobilizācija dažu dienu laikā pēc 7. oktobra uzbrukumiem. Vairākas reizes savas neilgās pastāvēšanas laikā Izraēlas tauta ir izcīnījusi aizsardzības karu vairākās frontēs pret nospiedošu skaitlisko pārsvaru, un uzvarējusi. Izraēlas valsts katram pilsonim uzliek pienākumu piedalīties valsts aizsardzībā, no kuras izvairīties ir milzīgs negods. Krievija Latviju iekšēji un ārēji apdraud, iespējams, pat vairāk nekā Izraēlu apdraud arābu un islāma valstis. Latviešiem ir jāmācās no ebrejiem savas valsts aizsardzībā un pilsoniskā pienākuma apziņā. Izraēlas vadība, pat ar lielu pretimnākšanu, nekad nav lolojusi ilūzijas par savu arābu kaimiņu miermīlīgajiem nodomiem. Latvijas līdzšinējā liberālā vai vienkārši nolaidīgā vadība vēl līdz nesenam laikam ir sevi mānījusi par miermīlīgu sadzīvošanu ar krieviem gan aiz nolaupītās Abrenes, gan tepat mājās. Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, Hamas uzbrukums Izraēlai, kā arī iespējamais Ķīnas konflikts ar Taivānu latviešiem atgādina mūžveco tautas gudrību: “Sargā sevi pats, un Dievs tevi sargās!”
- Visa morālā atbildība, tajā skaitā par Izraēlas atbildes reakcijas sekām uz teroristiskiem uzbrukumiem pienākas agresoriem “Hamas”, kā arī to atbalstītājiem Irānai un Krievijai. Terorists, kurš dodas nogalināt civiliedzīvotājus svešā zemē, bet pēc tam slēpjas aiz savas tautas sieviešu un bērnu mugurām, ir arī savas tautas sieviešu un bērnu slepkava. Kas to patiesi grib apturēt, lai protestē pret teroristiem, ne pret tiem, kas ir spiesti atbildēt uz viņu uzbrukumiem. Tomēr galvenā atbildība par pašreizējo nožēlojamo palestīniešu stāvokli ir jāuzņemas pašai palestīniešu politiskajai vadībai (t. sk. Palestīnas Atbrīvošanās Organizācijai, sekulārajai nacionālo “sociāldemokrātu” partijai Fatah), kas t.s. “divu valstu risinājumu” un Izraēlas piedāvāto mieru ir noraidījusi veselas sešas reizes – 1938., 1948., 1967., 2000., 2001. un 2008. gados.[1] Šo miera piedāvājumu vietā palestīniešu politiskā vadība kopā ar prāvu palestīniešu tautas daļu ir izšķīrušies nepieļaut ebreju klātbūtni reģionā “no upes līdz jūrai”, ar to domājot visu teritoriju no Jordānas upes līdz Vidusjūrai. Tāpat der atcerēties, ka 2006. g. Palestīnas pašpārvaldes likumdevēja vēlēšanās pats palestīniešu tautas vairākums Rietumkrastā un Gazas joslā nobalsoja par teroristisko organizāciju Hamas, kuras statūtos un oficiālajā programmā viens no galvenajiem punktiem un solījumiem ir Izraēlas valsts iznīcināšana. Pēc Hamas un Fatah īsā pilsoņu kara 2007. g. palestīniešu pašpārvalde 16 gadu laikā nav noturējusi jaunas vēlēšanas, kādēļ daudzi pētnieki un eksperti atzīst, ka Palestīnas pašpārvalde būtu dēvējama par autoritāru režīmu.[2]
- Izraēlas politiskajai vadībai jāatmet sava līdzšinējā morālā laipošana Ukrainas jautājumā un simpātijas pret Putina režīmu, kas ir bijis “Hamas” galvenais ārējais atbalstītājs. Latvijas valsts ārpolitika pret Izraēlu vēsturiski ir bijusi ļoti pretīmnākoša un draudzīga. Līdz ar to starptautiskajās attiecībās Latvijai no Izraēlas ir pamats sagaidīt vienlīdzīgu savstarpējo cieņu un izpratni par abu valstu vēsturisko savdabību, kā arī ārpolitisko apdraudējumu nopietnību. Mūsu gadījumā tas attiecas uz “Hamas” atbalstītājiem Krieviju, kas jau teju 10 gadus ar teroristiskām metodēm cīnās pret ukraiņu tautas tiesībām uz pastāvēšanu savā zemē. Pēc “Hamas” sakāves sagaidām Izraēlas militārtehnisko atbalstu Ukrainas cīņai par savu pastāvēšanu, citādi uzskatīsim šī brīža aicinājumus pēc morālā atbalsta Izraēlai par milzu liekulību un tuvredzību.
- Attiecībā uz Latvijas “Hamas” atbalstītājiem aicinām gan vēlētājus, gan drošības iestādes vērtēt to, kuri paziņojumi balstās iespējamā Krievijas ietekmē, bet kuri vienkaršā neizglītotībā. Viena lieta ir neko nesaprotoši jaunieši, kuriem TikTok algoritmi iebaro melus par Izraēlas neseno vēsturi, kā arī tīši veidotas viltus ziņas, kuras apšauba 7. oktobra masu terorakta īstenību. Cita, daudz nopietnāka lieta, ir vēlēti Latvijas Saeimas deputāti, kuri labākajās Krievijas kara noziegumu attaisnotāju tradīcijās, raugoties uz “Hamas” izvarotu un noslepkavotu sieviešu līķiem, spēj pateikt, ka “situācija nav tik viennozīmīga”, vienlaikus nākamajā dienā runājot par “Stambulas konvencijas” svarīgumu sieviešu tiesību aizsardzībā. Ja naiviem sociālos tīklos apmānītiem bērniem vēl var piedot, tad palestīniešu terorismu aizbildinoši vai “kontekstualizējoši” politiķi ir jāuzskata par morāliem kropļiem, kuriem nav vietas Latvijas valdībā, un par kuru nelietību jāatbild arī vadošo Latvijas partiju “lielajiem brāļiem”, no kuriem jāprasa atbaildība par “sarkanās sirdsbalss”[3] ievilkšanu Latvijas valdībā un nesen arī Rīgas domē, turklāt pašreizējos ārkārtējā apdraudējuma apstākļos.
- Visbeidzot, ir pilnībā jānosoda pasaules kreiso liberāļu, sociālās atjēdzības un dažādu nokrāsu dekolonizātoru kustību “neviennozīmīgā attieksme” pret palestīniešu teroristu veikto lielāko ebreju slaktiņu kopš holokausta. 2015. g. “bēgļu aicināšanas” pasākumi un 2020. g. “Black Lives Matter” jeb Džordža Floida grautiņi parādīja šīs raibās kreiso liberāļu (bieži arī atklātu marksistu) koalīcijas riebumu pret jebkādiem Rietumu civilizācijas labumiem. Toties šī brīža kreiso atklātais naids pret Izraēlas pašaizsardzības centieniem uzrāda mūsdienu progresa un emancipācijas vēstnešu nihilismu. Atsakņoti kreisie liberāļi kopā ar islāmistu masām piepilda vecās Eiropas ielas, lai no vienas puses laupītu eiropiešu tiesības uz pašnoteikšanos savāš zemēs, bet no otras puses palestīniešu terorisma atbalstīšanas vārdā noraidītu ebreju tautas tiesības uz pašnoteikšanos savā zemē. Skaidrāk nekā agrāk, atklājas, ka kreisie liberāļi, kosmopolīti un islāmisti vienkārši ienīst ne vien Eiropu, bet jebkādas sekmīgas nācijvalstis kā, piemēram, Izraēlu. No Rietumu kreisajiem liberāļiem un viņu dekonstruējošajiem ideologiem universitatēs, tiesās, starptautiskajās NVO ir jāpieprasa vislielākā atbildība par bezprecedenta antisemītisma pieaugumu Eiropā, dodot patvērumu eiropeisko kārtību nīstošiem islāmistu miljoniem, kuri nieka paaudzes laikā daudzas Rietumeiropas galvaspilsētas ir pārveidojuši par vairs neatpazīstamām 3. pasaules bandu karu, vilku likumu un atkritumu izgāztuvēm. Eiropas nacionālisti no Izraēlas šodien var mācīties izlēmīgu un stratēģisku rīcību pret radikālo islāma terorismu. Vairāk par visu – no Izraēlas mēs varam mācīties sākumā neklausīties, bet ar laiku atcelt visus tos tautiskās piederības un nāciju pašnoteikšanās iekšējos ienaidniekus, kuri soli pa solim nodevīgi ārda mīlestību pret savas cilts tuvākajiem.
“Austošās Saules” valde
[1] https://wheredowestand.org/alandershowitz/
[2] Rahman, Omar H. (2 July 2021). “U.S. Support Is Keeping the Undemocratic Palestinian Authority Alive”. Foreign Policy; Oppenheim, Beth. “Halting Palestine’s Democratic Decline”. Carnegie Europe. Retrieved 5 December 2021; “Two Authorities, One Way, Zero Dissent: Arbitrary Arrest and Torture Under the Palestinian Authority and Hamas”. Human Rights Watch. 23 October 2018; El Kurd, Dana (2020). Polarized and Demobilized: Legacies of Authoritarianism in Palestine. Oxford University Press. doi:10.1093/oso/9780190095864.001.0001. ISBN 978-0-19-009586-4; Lovatt, Saleh Hijazi, Hugh (20 April 2017). “Europe and the Palestinian Authority’s Authoritarian Drift – European Council on Foreign Relations”. ECFR; Kershner, Isabel; Rasgon, Adam (7 July 2021). “Critic’s Death Puts Focus on Palestinian Authority’s Authoritarianism”. The New York Times. ISSN 0362-4331; “West Bank: Freedom in the World 2021 Country Report”. Freedom House.
[3] https://twitter.com/Progresivie/status/1652210613773295618
