Skatu pret debesīm pavēris esmu,
Redzu tur senajo dienu cīņas,
Kā Zemgalē vēl agrs rīts. Viss klajums raženais ir biezā miglā tīts.
Pat putni klusē, nedzied vairs,
Vairs strauti jautri nečalo,
Šķiet, apstājies būs laiks.
Viss gaisā saspringts – klusums baigs.
Te pēkšņi stingums trūkst –
Dzird miglā vīru soļus, kas uz kaujas lauku plūst.
Tie zemgaļi, ko kaujā patiess ienaids dzen pret svešo naidnieku.
Tiem blakus kurši, sēļi, latgaļi un leišu pulciņš mazs.
Tie visi vienoti ir lielā cīņas garā,
Tiem vienota ir asinsbalss.
Tie savus pūliņus un spēkus dala,
Paši sev tie stiprais balsts…
Un priekšā vadon’s jāj uz balta kumeļa it droši.
Tam mati kviešu lauks, ko saule daiļojusi, tēraudciets tā skats,
Vārdus stiprus vīriem teicis,
Kaujai gatavojas pats.
Nu, vīrus ierindā viņš stāda,
Pēd’jos vārdus klusām teic,
Ar šķēpu ienaidniekam rāda
Atklāt uzbrukumu steidz.
Nu, skan taures, zviedz zirgi,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Kur varon’s ar zobenu plato,
Tur naidnieks pēc naidnieka krīt.
Nav šaubu – gūs uzvaru latvji,
To naidnieks sakauts drīz būs
Un līdz ar uzaustošo sauli
Tauta mūžam brīva kļūs!
