Mūsu senči dzīvoja pēc Saules kalendāra. Zemnieku tautai tas bija arī praktisks jautājums, jo Saules gaita noteica darāmos darbus. Bet praktiskums ir tikai lietu virspuse. Pieskaņošanās dabas ritmiem un cikliskumam noteica izpratni par pasauli kā tādu. Mūsu senči nepielūdza dabu pašu par sevi, bet gan caur dabu kā simbolu pakārtoja savu dzīvi augstākai likumībai.
Ūsiņi ir senie pavasara svētki, kas iezīmē viduspunktu starp Lieldienām un Jāņiem. Ūsiņi apzīmē gaismas nenovēršamo atgriešanos. Daba māca, ka tumsa un gaisma ir atrodas mijiedarbībā, bet beigu beigās gaisma uzvar. Šī augstākā likumība un cilvēku dzīve savstarpēji ietekmējas. Tradicionāli tas bija rituālu un tradīciju uzdevums no vienas puses pieskaņoties augstākajai likumībai, bet no otras puses – labvēlīgi ietekmēt pasauli mūsu pašu interesēs. Šādā savstarpējā iesaistītībā pasaules norisēs senais latvietis un tradicionālais cilvēks kopumā redzēja pasauli skaistu, sakārtotu un labu esam.
No šīs senās izpratnes mēs šodienai varam paņemt tieši apziņu par mūsu saistību ar apkārtējo pasauli, ar dabu un gaismas atgriešanos – pārlieku nekoncentrējoties tradīciju ārējām formām, kas laika gaitā var mainīties, bet cenšoties arvien izprast pašu būtību. Lai cik tumši šie laiki nešķistu, latvieši un Latvija vienmēr atdzimst – kā Saule, kas atgriežas no cikla tumšās puses. Bet tikai caur gribu un rīcību, ne žēlošanos Dievs mums palīdzēs – un arī tā ir mūsu senču atziņa.
Raivis Zeltīts
