“Runājot par pasaules galu”
Runājot par pasaules galu
Ne nāvi es vēlu,
Bet atdzimšanu
Dziedot mīlas dziesmas naktī
Ne tumsu es slavinu,
Bet Sauli, kas ausīs
Protams, dārgā, nakts ir auksta un gara
Bet koki un zvaigznes mūs sargā
Mums baidīties iemesla nava
Mēs esam Dievu bērni, kas ārpus laika dzimuši
Ar dubļainām pēdām un nobrāztām dūrēm
Mēs dejojam un dziedam ap laikmeta liesmu bez rūpēm
Garās nakts svētkos zibeņu stīgas spārgst
Pērkoņa varenās bungas dārd
Mežu šalkas perkusijā klāt`i nāk
Kas uz šīs pasaules dievišķās mums varētu kaitēt?
Kurš varētu iedomāties šīs dzīres izbeigt?
Kam pietiktu drosmes mūsu valstības vārtus aizslēgt?
Izstumtie starp izstumtajiem, starp svešiniekiem sveši
Nepazīstam neona rituālus un celšanos agri
Mēs esam Dievu bērni – bezrūpīgi un skaļi
***
Kinoteātra logos aizķēries vakars
Kas to lai zina, kas vēl ir gaidāms
Nekas vairs nav palicis sakāms
Iestrēguši, jo logos aizķēries ir vakars
Bet laiks to uz priekšu pavilks
Nekas jau uz vietas nepaliks
To turēt ir darbība lieka
No Rīta izlīdīs pasaule jauna
Tāpēc izbaudi kā aizķēries ir vakars
Un lai arī nezinam, kas tālāk ir gaidāms
To neuzlabos nekas, kas tev ir sakāms
***
Mēs šķirsim jaunu nodaļu
Cilvēces untumainajā stāstā
Uzsāksim jaunu rotaļu
Ar ciešanām un sāpēm asām
Mēs stāvam uz kraujas malas kāri
Aiz mums pagātnes graudu tuksnesis sauss
Un būtu stulbi nespērt soli pāri
Ja priekšā šķīstas brīvības kauss
Vai tiešām vari teikt, ka esi jutis
Savu sirdi krūtīs sitam
Kamēr Zemes smagums no tām nav zudis
No kraujas, zvaigžņu esībā krītam
***
Nevarētu mani saukt par intelektuāli
Nav man lepni doktora grādi
Nāc tu ar`, piesēdi Saulē, nesteidzies
Un nē. Nestrādāšu es
Ja samaksu tu vēlies
Še tev svaigas pienenes
***
Daļa no paaudzes, kas pamesti, vieni
Kam skatoties uz jūsu problēmam nāk tikai smiekli
Daļa no paaudzes nav kurai vietas
Kas apzagti, apkrāpti, klanīties spiesti
Ir zināms, ka pelni ir labs mēslojums
Un sausa malka – šis jūsu lolojums
Nevienam citam vēl nav tā paticis
Kā man ar uguni spēlēties
Bieži prātoju vai tā taisnība ir,
Ka spalva par zobenu varenāka
Es vēl nezinu kam par to jāmaksā,
Bet jūs esat man pasauli parādā
***
Nedomāsim dārgā par rītu
Netērēsim mūsu vērtīgo laiku
Hipotētiskām neiespējamībām
Tā ir veca taka, kas daudzu jau mīta
Lai mūsu elpas kļūst viena
Skatiens neatraujas no otra
Labāk, lai nepienāk diena
Tikai zvaigznes un Mēnesi tā moka
Nedomāsim dārga par rītu
Patiesi ir senatnes mīti
Esam mēs divi, kas izsenis šķirti
Un nebūs mums brīvs mūsu likteni liegt
***
“Mani bērni”
Mani bērni piedzims mežā.
Zem jaunas egles zariem, sūnā svaigā.
Pilnmēness gaismā viņu balsis
Atbalsosies vilku bara gaudās
Manus bērnus sauks par Pērkonu, Mēnesi, Liesmu un Sauli
Mani bērni nebūs mani,
Bet Dievu meitas un dēli.
Nemirstīga koka tikko plaukuši pumpuri jauni
Mani bērni piedzims bez pases un svītrkodiem
Viņiem nebūs numuri un čipi
Viņi būs šī birokrātiskā briesmoņa neapzināti.
Mani bērni būs modernajai pasaulei neredzami
Mani bērni būs ar leduszilām un ozollapu zaļām acīm
Viņi nemācēs ne lasīt, ne rakstīt,
Tikai Sauli ķert, pa mežiem un purviem auļot
Bērzu tāsīs vakara miglu lasīt.
Maniem bērniem sveša būs filozofija, likumi, reklāmas
Gaidīšana rindās, luksofori un ziepju operas.
Tuklajiem tīteņiem, ko jūs saucat par saviem bērniem, viņi liksies kā mežoņi.
Necivilizēti meža gari, kas tikai ārdīties un uz Mēnesi gaudot māk.
Maniem bērniem svārki un kleitas būs feju doti.
No Saules stariem un rītas rasas austi.
Mani bērni nezinās to briesmīgo radību, ko jūs „pilsētnieki” saucat par dzīvi.
Mani bērni būs brīvi.
A. Ausma
