Austošā saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Ieskicējot ekonomiskā nacionālisma jautājumu

Latvieši samērā neilgā vēstures posmā ir pieredzējuši gan marksisma, gan “prihvatizācijas” nesto nabadzību. Mūsu ekonomiskā situācija kopš tiem laikiem ir krietni nostabilizējusies, kaut arī nav līdz galam apmierinoša. Ja domājam par alternatīvām, tad varam palūkoties mūsu pašu vēsturē. Latvijas valsts pamatā bija latviešu biedrošanās tradīcija, jeb korporatīvisms. 19. gadsimtā izveidojās plašs latviešu interešu biedrību tīkls, kas 20. gadsimtā ļāva izveidot pašpietiekamu republiku. Atcerēsimies, ka vārds republika nozīmē “kopējā lieta”. Latviešu biedrības, krājaizdevu sabiedrības, Aizsargu organizācija – tas bija mūsu valsts stiprākais balsts. PSRS laiks ar saviem kolhoziem un sovhoziem sabojāja kopdarbības ideju un iznīcināja mūsu vēsturisko korporatīvisma tradīciju. To neveicināja arī 1990. gadu ultraliberālisms un pilsoniskās sabiedrības veidošanās ap Sorosa sponsorētiem projektiem.
Latvija atdzims nevis tad, kad Saeimā tiks ievēlēti kārtējie brīnumu solītāji, bet tad, kad mēs atgūsim šo pašorganizēšanās garu, kas balstās stiprās ģimenēs, kopienās, savstarpējā solidaritātē un plašā privātīpašuma izplatībā. Protams, tam nepieciešams arī politiskais atbalsts – nodokļu politika un birokrātijas jautājums ir izšķiroši momenti. Tie nevar būt pakārtoti excel tabulu loģikai, ārzemju banku interesēm vai finanšu uzraugu patvaļai. Vispirms ir principi, tad seko politika.
Līdzīgā veidā jālūkojas uz lauksaimniecības jautājumu. Ģimenes mājsaimniecība laukos ir ne tikai ekonomisks faktors, bet arī veids kā saglabāt latviskumu un tuvību patiesām vērtībām, kas pilsētu vidē viegli tiek aizstātas ar internacionālām viltus vērtībām. Tuvība zemei veido identitāti, tā iemāca, ka tēvzeme nav tikai ideja, bet burtiski – tēvu zeme, kas tiek nodota bērniem. Tieši tāpēc komunisti, kuru mērķis bija sagraut nacionālo identitāti, atņēma zemi un saimniecības – tas bija totalitārā režīma pilnīgas izveides priekšnosacījums. Tas liek ar īpašu piesardzību uzlūkot idejas par nesamērīgu nodokļa slogu mantošanai.
Nesen Igaunija izveidoja atbalsta mehānismu tām ģimenēm, kas vēlas pārvākties uz dzīvi un darbu laukos. Tas ir izvērtēšanas vērts piemērs. Protams, šādu mehānismu nedrīkstētu veidot kā mākslīgi uzturētu dzīvesveidu, ko apmaksā pārējie nodokļu maksātāji. Taču ar nišas lauksaimniecības produkcijas ražošanu un korporāciju arī mazas saimniecības var plaukt.
Savs pleķītis zemes, sava akcija kādā latviešu uzņēmumā – tā ir patiesā brīvība, ko jums nesludinās “atvērtās sabiedrības” propagandisti. Ekonomiskā brīvība ir politiskās brīvības pamats – gan cilvēkam, gan tautai kopumā.
Raivis Zeltīts
Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.