Jau atkal ir saasinājušās Baltkrievijas un Rietumvalstu attiecības. Latvijai ir īpaši svarīgi vērot Baltkrievijā notiekošo procesu attīstību, jo tā nav nekāda tāla aizjūras zeme, kuras problēmas mūs nekad nesasniegs. Gluži pretēji, iespējamās problēmas burtiskā nozīmē robežojas ar Latviju, un uz šīs robežas nav pat žoga, kas kaut nedaudz pasargātu mūs no Baltkrievijas imigrācijas svirām. Šie draudi mūsu brāļiem lietuviešiem nav gājuši secen un ir likuši izsludināt ārkārtas stāvokli valstī. Šie notikumi arī mums no jauna atgādina, ka nevaram strikti nodalīt ārpolitiku no iekšpolitikas, jo tās viena otru iespaido. Ir aplami ir iekšpolitikā runāt par Krievijas ietekmes izplešanos kaimiņos, bet ārpolitiski šo jautājumu nerisināt un dēvēt par Baltkrievijas “iekšējo lietu”.
Bet ko imigranti nozīmē Latvijai? Jāsāk ar to, ka mēs vienkārši nezinām, kas viņi ir. Starp parastiem vieglas dzīves meklētājiem un pasaules klaidoņiem var atrasties arī, piemēram, Baltkrievijas vervēti un apmācīti kaujinieki (“zaļie cilvēciņi”), kuriem ir doti konkrēti mērķi Latvijā. Šāda iespējamība ir visai reāla. Tāpat jāsaprot, ka diez vai Baltkrievijas tūrisma aģentūras, kuras saņem norādījumus no režīma iestādēm, no Stambulas un Bagdādes savās lidmašīnās uz Eiropu uzņem visus gribētājus, tos nekādi nešķirojot. Būtu naivi tā domāt. Pietiek noklausīties tikai vienu Lukašenko runu, kurā viņš izsaka imigrācijas draudus Lietuvai, kas “pārpludinās valsti ar narkotikām”, lai saprastu, ka šie cilvēki nav un nebūs draudzīgi mums. Galu galā, nav ilgi jāprāto par to, kā būtu, ja būtu. Pietiek pavērot tās Rietumeiropas valstis, kuras uzņēmušas imigrantus 2015. gada krīzes laikā. Slepkavības, izvarošanas un terorakti – lūk, “pienesums” Eiropas kultūrai! (Jā, protams – ne jau visi imigranti ir tādi, bet par to nav runa!) Nav pat jāmeklē piemēri kaut kur Rietumeiropā. Nesen dzirdējām par gadījumu Igaunijā, kur kāds imigrantu izcelsmes masieris tiek apsūdzēts izvarošanā. Savos skaidrojumos viņš tā arī nespēja iekļaut tādu ideju kā personiskā atbildība neizvarot kādu. Viņš par visu vainoja kādu citu – sievieti, darba vietu, labi, ka vēl ne “sistēmisko rasismu”. Nav šaubu, ka sabiedrības klusējošais vairākums, kas to visu redz un saprot, ir kategoriski pret imigrantu uzņemšanu Latvijā, bet jaunā iekšlietu ministre M.Golubeva domā pretēji vairākumam, jo ir viena no 160 personām, kas parakstīja “velkamistu” vēstuli, kurā imigrācija tiek slavēta kā brīnišķīga iespēja Latvijai. Vai nav savādi, ka šo “iespēju” Baltkrievija uzskata par ieroci?
Latvija ir dibināta kā nacionāla valsts, un tās pašmērķis ir nodrošināt latviešu tautas un kultūras pastāvēšanu cauri laikiem. Latvijas valsts ideju radīja un izauklēja tieši latviešu inteliģence. Citām tautām Latvija nebija vajadzīga. Protams, tām ir tiesības uz kultūras autonomiju, tomēr principam, ka Latvijai jānodrošina latviešu pastāvēšana, ir jāizpaužas ikvienā valsts lēmumā. Tātad loģiski – imigrantu uzņemšana ir jānoraida. Tam ir arī ekonomiski apsvērumi – imigranti, kas bieži ir aktīvi sociālo pabalstu patērētāji, ir jāuztur par tiem nodokļiem, kas ir jau iemaksāti valsts budžetā. Tātad – par mūsu pašu naudu, kuras jau tā trūkst. Tāpat ir divkosīgi runāt par jauniem imigrantiem, kamēr neesam veikuši pēc iespējas plašāku latviešu repatriāciju no ārzemēm. Tomēr svarīgākais arguments imigrācijas noraidīšanā ir kultūru atšķirības. Baltkrievijas ievesto imigrantu dzīves uztvere, mentalitāte un dzīvesziņa ir nesavietojama ar latviešu dzīves stilu un normām. Eiropas pieredze mums ir parādījusi, ka izteiktākas kultūru atšķirības noved pie sadursmēm un integrācija nav neiespējama. Tātad imigrantu uzņemšana acīmredzami nav mūsu interesēs, un pret iespējamu Baltkrievijas hibrīdkaru ar imigrantu izmantošanu valstij ir jāgatavojas jau tagad!
Edvarts Krusts
