Divas sistēmas
Kā manu vecāku paaudze dzīvoja komunisma ideoloģijā, tā manējā dzīvo liberālisma laikmetā. Abām ideoloģijām ir kopīga izcelsme franču revolūcijas laikā izplatītajos priekšstatos par cilvēku kā atomu — kā “baltu lapu” bez jebkādām iedzimtām īpašībām un ierobežojumiem. Šim cilvēkam nav nekādu saišu, vienīgi bezgalīgas iespējas, ko nosaka ekonomiskā sistēma un tās attīstība. Komunismā šīs iespējas tika pakārtotas kolektīvam – cilvēks bija “skrūvīte” sistēmā, no kuras tas nevarēja izkļūt. Savukārt liberālismā indivīds ir “brīvs”, taču šī brīvība tiek saprasta kā brīvība no jebkādas piederības. Ģimene, kopiena, tradīcijas un iedzimta identitāte tiek uzskatītas par brīvības ierobežojumu un šķērsli laimei.
Komunisma dogmas ar atsevišķiem izņēmumiem sabruka 1980. gadu beigās. Ekonomiskā atpalicība no pārējās pasaules un politiskā apspiešana bija tik acīmredzama, ka neviens saprātīgs cilvēks vairs nevarēja sev iestāstīt, ka komunisms ir kaut kas labs.
Liberālisma neveiksme ir grūtāk pamanāma, jo tā ir ekonomiski sekmīgāka sistēma. Liberālisms aplamās teorijas par cilvēka dabu ir sasaistījis ar kopumā pareiziem brīvā tirgus principiem, piedāvājot tos kā nedalāmu komplektu. Taču pēc kādas vērtību skalas mums vajadzētu vērtēt šo teoriju panākumus?
Pēc materiālistiskās mērauklas liberālisms šķiet veiksmīgs. Ja vērtība ir nevis piederība, bet tas, kas kādam pieder, tad varam runāt par panākumiem. Mūsu paaudze, salīdzinot ar pagātni, tiešām dzīvo lielākā materiālā labklājībā. Taču, vērtējot dzīves kvalitāti caur piederības prizmu, mēs redzam katastrofu — vientulības krīzi, atsvešinātību, psihisko saslimšanu pieaugumu, pašnāvības un atkarības.
Problēma nav brīvajā tirgū, bet gan visa pārvēršanā par tirgu, kas iznīcina patieso brīvību. Cilvēkam nav tikai materiālu vajadzību. Arī sabiedrības nepastāv tikai, lai nodrošinātu savu materiālo eksistenci. Cilvēks nav tikai patērētājs vai “produkts”. Augstākie dzīves labumi ir nemateriāli – tās ir vērtības un piederība. Tie atrodas ārpus indivīda.
Nacionālisma alternatīva
Par spīti arvien nomācošākam materiālisma vilnim, latviešiem vēl piemīt izpratne, ka cilvēka un sabiedrības vērtība ir vairāk nekā tās materiālais stāvoklis. Uz amerikānisko jautājumu “How much are you worth?” (“Cik tu esi vērts?”) mums vēl gribas atbildēt kvalitatīvi – cilvēka vērtība ir viņa raksturā un rīcībā, nevis bankas kontā. Tā ir cieņas izrādīšana cilvēkam, balstīta nojausmā par garīgo vērtību nozīmi.
Bet kāpēc gan piešķirt garīgām vērtībām, kuras nav iespējams izmērīt, lielāku nozīmi nekā ekonomiskajām? Nacionālisms uz to atbild ar alternatīvu — izolētā indivīda jeb atoma koncepcijas noliegumu. Nacionālismā cilvēka individuālā identitāte ir turpinājums kolektīvajai. Cilvēks nav “balta lapa”, bet gan būtne ar saknēm – ar ģenētisku, kultūras un vēsturisku mantojumu. Un cilvēks ir arī personība, kas var izvēlēties, kā ar šo mantojumu dzīvot. Tās ir organiskas, savstarpēji stiprinošas attiecības starp indivīdu un kopumu. Radošā personība nav izolēts indivīds, bet daļa no kopīga stāsta – ejot savu ceļu, tā vienlaikus rada vērtību nācijai.
Nacionālā identitāte ir simbolu, tradīciju un kopīgu stāstu pasaule, kurā gan kopienas, gan indivīda dzīvei ir nozīme, kas atklājas vēstures gaitā. Liberālisms piedāvā tirgu, bet ne nozīmi. Tas piedāvā naudu un baudu, bet ne jēgu. Vēl vairāk — tas aktīvi iestājas pret kolektīvo nozīmi, it kā atbrīvojot indivīdu no “ierobežojošām” saistībām. Tas cīnās pret ģimeni, pret reliģiju, pret nāciju. Taču indivīds nespēj rast paliekošu dzīves jēgu ārpus kopuma – un tas rada atsvešinātību un vientulību.
Pašizaugsme un identitāte
Mēģinot atrisināt šo atsvešinātību, tiek meklēti dažādi risinājumi, taču, tā kā esam piesātināti ar liberālisma idejām, tie gandrīz vienmēr balstās individuālismā. Arvien populārākas kļūst pašizaugsmes metodes un “sevis meklējumi”, kas liecina par neapmierinātību ar laikmeta tukšumu. Tomēr šie centieni reti kad atjauno saikni ar kopumu. Pašizaugsme bieži kļūst par sava veida kultu, kurā cilvēks sevi salīdzina ar citiem vai labākajā gadījumā ar savu pagātnes versiju, taču joprojām tas ir bēgšana no bezjēdzības. Visi šie salīdzinājumi norisinās liberālisma rāmjos – kā atbrīvoties no sabiedrības ierobežojumiem, kā izmantot sabiedrību savas labklājības celšanai, kā manipulēt… Cilvēks netuvojas sev, ja netuvojas citiem.
Autentiskums ir svarīgs, bet tas nav iespējams ārpus īstas identitātes. Bet īsta identitāte ir nesaraujami saistīta ar kopumu – tā sakņojas kolektīvā pagātnē, tiek izteikta konkrētā valodā, simbolos un stāstos. Identitāte izkristalizējas mijiedarbībā ar līdzīgajiem, salīdzinājumā ar citādajiem un pretstatā ar svešajiem. Personības aprises kļūst saprotamas tikai kontekstā.
Pašizaugsme nav iespējama bez došanas kopumam – bez dziļākas iekļaušanās kopīgajā identitātē un sabiedrības stiprināšanā. Kopīgā identitāte ir atsevišķās identitātes pamats, tāpēc arī viena no augstākajām vērtībām. Liberālisms ir grābšanas un egoisma ideoloģija – infantilisms, kas noliedz cilvēka dabas būtisku daļu, kas alkst piederības un vēlas ieguldīt savu enerģiju mērķos, kas pārsniedz pašlabumu.
Mūsdienu liberālisms ir saplūdis ar kreisumu, kas atsvešinātību papildina ar apjukumu. Identitātes, kas agrāk tika uzskatītas par nemainīgām, piemēram, bioloģiskais dzimums, tagad tiek pasludinātas par maināmām. Vienlaikus tiek uzsvērts identitātes svarīgums, bet tā tiek pilnībā nodalīta no kolektīvā. Identitāte kļūst subjektīva — ikviens sevi var pasludināt par jebko, ja vien tas atbilst viņa pašizpratnei. Šī pozīcija ir absurda un pašiznīcinoša, jo bez atskaites punktiem realitātē, piemēram, vīrieša vai sievietes identitāti nav iespējams jēgpilni definēt.
Izejas punkts – realitāte
Īsta identitāte balstās realitātē, un tās pamats ir kolektīvs. Es esmu latvietis, jo esmu dzimis latviešu ģimenē, latviešu tautā, Latvijas valstī noteiktā vēstures posmā. Es esmu dzimis dzimtā, kas pieredzējusi tautas vēsturi konkrētā veidā iepriekšējos gadsimtos, saņemot mantojumā valsti, kuras nākotne ir arī mana atbildība. Es esmu latvietis, jo par tādu sevi uzskatu un mani tādu atzīst. Mana brīvība izvēlēties citu identitāti šajā ziņā ir ierobežota – no dotā mantojuma var atteikties, bet tas identitāti neizdzēš. Tā vienkārši paliktu nepiepildīta. Es nekļūtu par kaut ko citu, bet tikai par “mazāku latvieti”. Taču esmu izvēlējies šo identitāti kopt.
Līdzīgi es esmu vīrietis, jo tāds esmu dzimis. Taču vīrišķība kā identitāte ir kaut kas, ko esmu izvēlējies izkopt. Šai identitātei ir atskaites punkti vispārējās patiesībās par to, ko nozīmē būt vīrietim, kā arī atšķirībā no sievišķās identitātes. Brīvība un piederība izpaužas identitātes izkopšanā, nevis tās sākuma avotā. Tā nav tikai sajūta, bet rīcība — saistīta ar citiem. Tā nav no sabiedrības atrauta “pašizaugsme”.
Apzinies, ka indivīds pastāv tikai teorijā, bet praksē neviens nav pašpietiekama sala. Cilvēka identitātes pamats ir piederība kopumam. Apzinies, ka piederība ir svarīgāka par to, kas tev pieder. Šī piederība prasa rīcību kopuma labā, kas stiprina identitāti. Tā ir atbilde uz atsvešinātību mūsdienu pasaulē — un mūsdienu nacionālisma spēcīgākais motivators. Apzinies savas saknes. Apzinies realitāti, kurā esi piedzimis, un izvēlies kopt savu mantojumu. Ja vēlies izrauties no bezjēdzības, izvēlies vienu konkrētu rīcību, kas nav vērsta tikai uz sevi, bet arī uz citiem, un kas stiprina to, kas tu jau esi — piemēram, latvisko tradīciju ievērošanu kopā ar citiem. Un tu jutīsies stiprāks, laimīgāks un veselāks.
Raivis Zeltīts
