Foto: Aldis Jonikāns
Sveicināti, labi ļaudis! Ir un tiek taču apgalvots ka visa kultūra šajā zemē svešinieku ienesta! Pret to sākuši ir runāt akmeņi un pati zeme, un tā stāsta par mūsu gadu tūkstošiem veco kultūru, kuru izprast un uzņemt nebija spējīgi tie, kas šurpu atnesa viltu, laupīšanu un postu. To kultūru, ko ienācēji domā šeit ienesuši, mēs visu bez atliekām lūdzam saņemt atpakaļ. Ar savu darba mīlestību, ar savu neredzēto vitalitāti un nacionālo sīkstumu mēs esam bagāti diezgan, lai radītu lielu savas gara kultūras celtni. Mēs celsim to bez pātagas, uguns un zobena, neviena nekalpinādami, svešus sviedrus neliedami, mēs to necelsim garāmgājējiem un cauri braucējiem, bet mūžīgiem palicējiem. Mēs celsim to ar mums Dieva doto spēku un gribu. Mēs celsim to ar vienprātību… Mēs to necelsim, lai pakļautu sev citas tautas. Mums nav un nebūs kungu un nav un nebūs kalpu. Par godu un vislielāko godu mēs turam kalpošanu tautai, valstij un zemei.
Par Tēviju pukst un pukstēs sirds ikvienam, kas nes neizsakāmi augsto vārdu: Latvietis. Smalku un cēlu kā ziedu lapas un baltu kā debesīs traucošies bērzi, celsim mēs savu kultūras celtni. Mēs rotāsim to rakstiem, ko brīnišķīgā līniju un krāsu harmonijā pie skala uguns darinājušas mūsu mātes un liksim tiem mirdzēt Saules spožumā. Mēs ļausim tur skanēt dziesmām, kas tautas dvēseli kā balti spārni iznesuši cauri svešniecības laikam. Lieki šie raksti un nevajadzīgas šīs dziesmas tai ticībai, kuras augstākais bauslis maize vien, bet nepieciešamas tās izrādījās, lai pēc gadusimteņiem posta, laupīšanas un dedzināšanas dzīva paliktu Daugavas krastos latviešu tauta. Tās izrādījās par mūžīgākām, nekā varenās pilis un bagātās pilsētas un viss, ko var darināt no matērijas, jo mūžīgas ir garīgās vērtības un mūžīga latviešu tauta, kas tās spēj radīt.
Kamdēļ man jābūt latvietim? Kamdēļ man klājas būt latvietim? Ar ko es attaisnoju savu latvietību? Tā vēl nekur nedzird jautājam. Šķietas, ka kādas slepenas bailes attur skaļi izrunāt šo jautājumus. Bailes no tam, ka atbilde varētu būt tāda, ka latvietim būt ir aplamība. Bailes, ka līdz ar šādu atbildi izrādīsies, ka visa mūsu dzīvošana būs bijusi aplama. Bet var arī notikt, ka atbilde skanēs — tev ir jābūt latvietim lielu un neapgāžamu iemeslu dēļ. Arī tad būs nepatīkami, ka neesam pietiekoši latviski bijuši. Abos gadījumos atbilde ienesīs traucējumus ierastā dzīves gaitā. Labāk nejautāt, labāk nezināt! Bet sagumzītie jautājumi nekad nedod miera. Kaut kur dvēseles dziļumos tie valstās un grozās, līdz beidzot, kā salocīta atspere izlec laukā, izstiepjas ar troksni un prasa pēc atbildības.
Nepietiks, ja atbildēsim: es esmu latvietis tamdēļ, ka esmu tāds piedzimis. Tautība nepastāv tikai deguna platumā un matu krāsā. Kamdēļ es gribētu būt latvietis? Sevis paša dēļ es varu būt latvietis tāpēc, ka piederība latviešu tautai dara mani lepnu. Es lepojos par savas tautas pagātni, kas sniedzas atpakaļ līdz pašiem indoeiropiešu pirmtautas šūpuļiem. Es esmu lepns par to, ka dzīvoju zemē, ko mani senči aruši kopš desmit tūkstoš gadiem. Sevis paša dēļ es dzīvoju latviešu tautā arī tamdēļ, ka viņas valoda, ierašas un kultūra dod manai dvēselei pārdzīvojumu dziļumu. Bez tautas mans pārdzīvojums kļūs sekls un paviršs, bet dvēsele slāpst dziļuma.
Es gribu būt latvietis cilvēces dēļ. Latvietība ir viena mirdzoša šķautne cilvēces dārgakmenim. Iznīkstot manai tautai, cilvēce zaudēs vieno no cilvēcīgās izpausmes veidiem. To, ko darīs latviešu tauta, to neviena cita nekad vairs neiespēs. Es esmu latvietis Dieva dēļ. Es pieņemu, ka katrai tautai ir savs Dieva aicinājums, sava misija. Kāpēc lai Dievs nav arī manu tautu izredzējis dievišķiem uzdevumiem? Grieķi atnesa daiļumu. Romieši atnesa tiesības. Kaut ko dievišķu lemts atnest arī latviešu tautai. Es gribu būt latvietis tā Dieva dēļ, kas man licis piedzimt kā latviešu tautas loceklim. Manas iedzimtās un iegūtās tradīcijas palīdz man atrast dzīves līdzsvaru. Es varu nopietni izturēties pret pasauli, sajuzdamies latvietis. Nekas mums, latviešiem, netrūkst tik ļoti, kā skaidrība domās un jūtās, atbildot uz jautājumu: kas tu esi? Vajadzētu, lai ikviens apzinātos, ka mūsu pagātnei ir pietiekoši daudz pamatu, lai katrs no mums joprojām paliktu latvietis, tikai daudz pilnestīgāks, nekā līdz šim.
Jūlija Auškāpa un Ernesta Brastiņa atziņām tūdaļ aprit 90 gadu, taču šķiet, ka tieši šodien mūsu ievērību tās pelnījušas vairāk nekā jelkad. “Austošās Saules” mērķis ir skaidrs — Latvija, kurā valda latviskums, taisnīgums un kārtība. Lūgtum, iztaisnosim muguras — Tautai, Dievam, Tēvzemei — latviskās Latvijas labad. Lai top!
¹2023/12/09 “Austošās Saules” kopsapulcē, Hamletā, Vecrīgā
Uģis Nastevičs, Ph.D.
