Un ja
Un ja mums lemts ir pārtapt liesmā
Kāpēc, lai mēs nesadegtu dziesmā
Un ja mums lemts atkal kļūt par zemi
Kāpēc, lai mūsu vietā neaugtu ozoli
Un ja mums lemts doties prom
Kāpēc mums neatstāt vietu, kur citi zelt spētu
Un ja mums tomēr lemts ir mirt
Kāpēc mums nekļūt par zobenu
Ko mūsu dēliem naidniekā cirst
Ja elpo, tad ar pilnu krūti
Ja dzīvo, tad tā lai apskauž tevi Dievi
Dzer šodienu, lai tukši paliek kausi
Un atstāj rītdienu tādu, lai mūsu dēli
Spētu būt brīvi
***
Apokalipses puķu bērni
Apokalipses puķu bērni –
Dzērājtēvu meitas
Un vientuļo māšu dēli
Mēs stāvam vietā, kur vēsture beidzas
Mēs –
No ierēdņu važām nogurušie
Pēc skaistuma un spēka izslāpušie
Pēc taisnības izsalkušie
Mēs –
No Dabas krūts atrautie
Debesskrāpju iegribām pakļautie
Sausie izdzertie un malā nomestie
Nāciet, vai dzirdat kā es jūs saucu
Ja šī Saule mums neder, celsim jaunu
Ja šī Zeme uz elli iet un to slavē
Nav mums jēgas viņu savā ceļā kavēt
Lai tā lielajos plūdos grimst
Mēs būsim sēkla pirmā
Kas liks jaunai dzimt
Mēs, apokalipses puķu bērni
Kas stāv vietā, kur vēsture beidzas
Mēs – Dievu dēli un meitas
***
Zinātnē balstīts lēmums
Mēs i` viedi prāti
Tik māj un smaidi
Papīri mūžīgi krāti
Uzticies un klausi
Bābeles torņus celsim
Un kad tie bruks
Mēs tevi vainosim
Mūsu izskats ir un paliks glaudīts un smuks
Zinātnē balstīts ir lēmums
Ekspertu un zintnieku lērums
Visiem ir viens likums
Bet apvedceļi zināmi vien mums
Mēs i` viedi prāti
Tik māj un smaidi
Eksperti, birokrāti
Klusē un klausi
Zinātnē balstīts ir lēmums
Tāpēc domāšanu atstāj tu mums
***
Planētu un zvaigžņu dejā
Planētu un zvaigžņu dejā
Kāda nozīme tam,
Ko domājam mēs
Tupot šeit lejā
Un tomēr kosmosa dzīres
Tās atstāj mūsos
Ne līdz galam saprastas,
Bet izteikti dziļas pēdas
Kā augšā, tā lejā
Mēs līdz ar vēja šalkām kustam,
Kā rasa uz zemes pilam
Visi no viena avota dzeram
Un neatkarīgi no laikiem,
Lai arī kādiem būtu pakļauti spaidu darbiem
Vienalga, lauru vainags tas vai cirvis
Nāve ir tik` vēl vienas durvis
***
Un spēcīgi pulsē Mēness
Mūsu ķermeņi – dzidra debess
Nav nekas, ko Zeme šī dot man spētu
Viss kas jau ir un bij` ir saucams par svētu
Visus ceļus izgaismo zvaignes
Rītdienas uguni neizdzēst
Mūžīgi neremdināmas manas slāpes
Mēnesgaimā es nejūtu sāpes
A. Ausma
