Kultūrkari, jeb vērtību sadursme starp dabiskajām un kreisajām vērtībām ir sasnieguši arī Latviju. Atpakaļceļa nav, jo problēma ir ielaista jau sen. 1990. gados Latvija bez kāda apdoma tika atvērta pilnīgi visām ietekmēm no Rietumiem. Kā bumerangs pie mums atgriezās marksisms jaunā formā. Tagad mēs cīnāmies ar sekām – un cīņa ir jāizcīna līdz galam. Kā uzvarēt?
Pirmkārt, nebaidīties. Nebaidīties no “atcelšanas kultūras” un kaunināšanas par “tumsonīgiem” uzskatiem, kas paaudžu paaudzēs ir bijuši mūsu tautas norma. Psiholoģiskais aspekts ir svarīgs. Cilvēka izvēli rīkoties vai samierināties ar notiekošo nosaka viņa gatavība pārvarēt neērtības, kas rodas no atrašanās opozīcijā šķietamajai pamatstraumei.
Otrkārt, mainīt attieksmi. Kā jēdziens “karš” liek noprast, visur tiek novilktas līnijas starp savējo un svešo. Nav neitrālās zonas, nav “apolitiskuma”. Kreisie par “apolitiskām” sauc tās institūcijas, kuras viņi jau ir pārņēmuši, lai sabiedrības vairākumam par tām vairs nebūtu teikšanas. Par pārējām institūcijām viņi cīnās, lai arī tās pārņemtu – un tad savas pozīcijas pasludinātu par neapspriežamām. Ko dara konservatīvie? Viņi pieņem šo situāciju. Pietiek! Būtu jāsāk uzdot jautājumi par visām institūcijām, kuras veido sabiedrisko domu – kāpēc gan tur nedrīkst iejaukties sabiedrība un tās ievēlētie politiķi? It īpaši, ja šīs institūcijas veicina tādas tendences, kas apdraud pašas sabiedrības pastāvēšanu. Tātad – tās rīkojas antikonstitucionāli. Politiķiem jāsaņem drosme – ja reiz viņi ir tie, kas nospiež balsojuma pogu par finansējuma piešķiršanu, tad viņiem ir jāuzdod jautājumi par šo institūciju darbību. Visai sabiedrībai nav jāsponsorē kreiso censoņu iespējas popularizēt savu ideoloģiju.
Treškārt, konservatīvajiem ir jāieņem morāles augstiene. Tas nozīmē uzsvērt, ko mēs sargājam – mūsu bērnus un ģimenes, mūsu tautu, valsti un ticību. Bet morāles augstiene nozīmē arī atgādināt, ka mums ir mērķis – atšķirībā no kreisajiem. Kreisajiem ir tikai daudzi nelieli mērķi katrai “apspiesto” grupai, kas turklāt ir savstarpēji izslēdzoši. Piemēram, kreisie vienlaicīgi lobē dzimumu kvotas un ideju, ka dzimumu ikviens var mainīt pēc vēlēšanās. Kas gan varētu noiet greizi?! Un visas šīs murgainās idejas tiek realizētas uz sabiedrības kopuma rēķina. Kreisie ar nemitīgo upura lomas spēlēšanu sabiedrību šķeļ, sanaido un novērš uzmanību no būtiskā. “Homofobi nāk” sauklis kavē valsts attīstību. Tas ir īstais naids, un pret to ir jāvēršas. Tas traucē mērķim, kas var vienot visus – drošai, labklājīgai un latviskai sabiedrībai. Viņu pusē ir troksnis, mūsējā – kvalitāte.
Ceturtkārt, vērsties pie tautas. Tautas vairākums joprojām ir dabisko vērtību pusē. Ir pēdējais brīdis aktivizēt tautas vairākumu tās vērtību aizstāvībai. Amati nozīmīgos posteņos ir svarīgi, bet tikai ar elitāru politiku kultūrkarus nevar uzvarēt.
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – neatmest cerību par jauniešiem. Lai arī ko rādītu statistika, jauniešu uzskati nav nostiprinājušies, ir pretrunīgi un mainīgi – pēc definīcijas. Ar viņiem var un vajag strādāt. Daudzi no viņiem šaubās par jaunajām “vērtībām”, kas nāk no popkultūras un sociālajiem medijiem. Ja viņi izdzirdēs par alternatīvu, kas nav viebīga un vecmodīga, bet uz stabiliem pamatiem balstīta un vienmēr aktuāla, tad viņi novērsīsies no šiem viltus ceļiem.
Raivis Zeltīts
