Karš Ukrainā, derusifikācija un latviešu nacionālā pašapziņa

Jau 285. dienu notiek Krievijas veiktais pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Lai arī to dēvē par karu, manuprāt, jāmeklē cits vārds tur notiekošajam. Runājot Čērčila vārdiem, karš ir asinis, darbs, asaras un sviedri. Tā ir cena, ko upuris maksā, lai saglabātu brīvību. Skarbi, bet tāda ir realitāte. Karā piedalās karavīri un pat tad, kad dotas tiesības nogalināt, tie ievēro noteikumus un cilvēciskas normas. Piemēram, iznīcina tikai militārus objektus un neapdraud civiliedzīvotājus. Tomēr Ukrainā iegājušajam okupantam jebkas no tā ir svešs. Gluži kā Ivana Briesmīgā tatāru-mongoļu ordas krievu karavīri nogalina visu, kas tiem ceļā. Viss, kam pieskaras, nomirst. Un nav svarīgi, kas stāv pretī – bērns, raudoša māte vai ģimenes tēvs. Tādēļ tas nav karš, bet gan cīņa starp dzīvību un nāvi, labo un slikto, skaisto un pretīgo. Un šai cīņai nav robežu, tā notiek arī Latvijā.

Ja pirms 24. februāra kāds vēl uzskatīja, ka ar Krieviju ir iespējams un pat vēlams uzturēt labas attiecības, jo “krievi jau nekur nepazudīs, Krievija ir liela kaimiņvalsts…”, tad Kremļa ordas Ukrainā un to asinīs mirkstošās rokas pierādījušas pretējo, un atvērušas acis par jebkādu attiecību neiespējamību. Vismaz tā vajadzētu būt.

Zelenskis jau laikus pateicis, ka no atbrīvotajām Ukrainas teritorijām, tajā skaitā, Krimas tiks repatriēti visi Krievijas pilsoņi, kas ieradušies pēc 2014.g. Novēlu izdošanos. Tā ir arī latviešu iespēja. Nepilsoņu repatriācija jeb tas, kas netika izdarīts jau 90.-tajos čekas maisos esošo politiķu tīšas bezdarbības dēļ, vēlāk liberālās šļurgas politikāņu bezprincipu un pseidonacionāļu dēļ tagad ir visai reāla izdevība. Vairs nedarbojas argumenti par “cilvēktiesībām”. Izveidojusies ģeopolitiska situācija, kurā Krievija atzīta par teroristisku valsti un diplomātiskās attiecības tiek pārtrauktas. Krievija pati atzinusi krievu valodu par savu teroristisku varas instrumentu, ar ko tiek nospraustas Kremļa impērijas robežas. To Latvijā valsts valodas vietā publiski izmanto aptuveni 200 tūkst. nepilsoņu un 50 tūkst. Krievijas pilsoņu, tādējādi atbalstot Krievijas imperiālisma politiku. Kādēļ latviešiem okupācijas gados bija jāmācās krievu valoda? Jo tā ir cīņa par prātiem.

Vienalga, vai tas bijis 11.gs., kad Latvijas austrumu robežu sargāja latgaļi, Livonijas karš, kad Ivans Briesmīgais dzina vidzemniekus pilīs, pēc tam tās uzspridzinot, Ziemeļu kari, kad novadi tā izkauti, ka nedzird ne suni rejam, ne gaili dziedam, Neatkarības karš, izsūtīšanas, leģionāru kaujas, okupācija, atmoda, krieviskās vides pieciešana vienmēr ir bijusi ar spēku uzspiesta “draudzība”. Un tagad netrūkst noderīgo idiotu, kas pret ukraiņiem vērsta genocīda laikā runā par “dižo krievu kultūru”. Jā, tik tiešām, dižena kultūra, kuras varoņi pašrocīgi nogalina savus dēlus (Ivans Briesmīgais, Pēteris I) un vāra katlos bagātniekus, lai tie atzītos, kur noslēpta nauda (Novgorodas izpostīšana); kultūra, kurā Staļins arvien tiek atzīts par “izcilāko” politiķi, bet mīļotākie rakstnieki ir krievu šovinisma aizstāvji. Kas tad ir Putins, ja ne šīs “dižās kultūras” politisks atvasinājums?

Protams, iepriekšminētais nopēlums attiecas tikai uz tiem, kas atbalsta karu Ukrainā un gaida “atbrīvotājus” arī šeit. Sen bija laiks izvēlēties puses. Un tomēr es ceru, ka šo sāpi, kas laužas no tautas dvēseles dziļumiem tiešām sadzirdēs un sapratīs pareizie cilvēki. Lai nebūtu tā, ka darbības, kam būtu jābūt obligātai valsts politikai, veic tikai pašiniciatīvas vadīti patrioti. Piemēram, dzejniece Liāna Langa, kas ar kampaņu “Atkrievisko Latviju” dažos mēnešos panākusi vairāk nekā jebkurš Saeimas sasaukums. Tiesa, neērtas tēmas vieglāk noklusēt, tomēr problēmas nobriest, un pienāk laiks, kad tās vairs nevar ignorēt. Tauta atceras savus varoņus un nodevējus.

Edvarts Krusts

Dalies:
Facebook
Twitter
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.