Pēdējā laikā vienveidīgo informatīvo telpu, kas pazīst tikai vīrusa Covid-19 statistiku un problēmas ap tā ierobežošanu, ir papildinājusi jauna aktualitāte – Krievijas armijas spēku koncentrēšana pie Ukrainas robežām. Bet vai tā tiešām ir jauna aktualitāte? Karš Donbasā plosās jau septiņus gadus – tas ir ilgāk nekā notika Pirmais vai Otrais pasaules karš. Daudzi Eiropā par to negrib domāt. Šis karš liek izdarīt secinājumus par Krieviju, kas kaitē biznesam. Karš arī sagrauj mītu par miera periodu Eiropas vēsturē, ko it kā esot nesusi Eiropas Savienības dibināšana. Nē – karš ir, un tas ir Krievijas vests karš pret Ukrainu. Mainās tikai šī kara formas un Krievijas iesaistes atklātums.
Karš Ukrainā jau no paša sākuma ir bijis piemērs no dzīves Krievijas spējai īstenot dažādas kara fāzes pieaugošā intensitātes secīgumā. Vispirms Krievija cerēja kontrolēt Ukrainu caur savu ielikteni Janukoviču. Viņa laikā Ukraina bez jebkāda kara tika izlaupīta un tās armija faktiski sagrauta. 2014. gadā “Maidana” revolūcija piespieda Krieviju ķerties pie citiem līdzekļiem. Ar nodevēju atbalstu un “zaļajiem cilvēciņiem” tika okupēta Krima. Donbasā, kur, atšķirībā no Krimas, neatradās jau iepriekš izvietoti Krievijas spēki, tika iedarbināti Krievijas ietekmes aģenti, kas Ukrainas austrumos rīkoja akcijas pret Ukrainas varas iestādēm un pasludināja “tautas republikas”. Visi šie soļi tika vadīti Kremļa Putina padomnieku Sergeja Glazjeva un Vladislava Surkova uzdevumā, kā starpnieku finansējumam izmantojot Krievijas ortodoksu oligarhu Konstantīnu Malofejevu. Uz vietas separātistus koordinēja “bijušie” Krievijas GRU (militārā izlūkošanas dienesta) aģenti Igora Girkina vadībā. Zīmīgi, ka viena no pirmajām darbībām bija sagrābt vietējo televīziju un sākt raidīt Krievijas TV kanālus. Lodes un informācija ir tikai dažādi instrumenti viena kara ietvaros. Te vietā ir jautājums – kurš ir sagrābis Latvijas TET, kas nespēj nepārraidīt Krievijas kanālus Latvijas auditorijai?
Tomēr Ukrainas jaunās valdības spēki, bet pamatā brīvprātīgo nacionālistu bataljoni (jo armija kopumā bija sagrauta) šīs netieši vadītās sacelšanās lielākoties apslāpēja – Krievija Donbasu gandrīz zaudēja. Vietējie bandīti nebija ar tādām iemaņām, lai noturētos pret reālu militāru pretdarbību. Par to sūdzējās arī Girkins, kas aicināja Putinu iestāties par saviem “tautiešiem”. Tā arī notika – ar katru Ukrainas uzvaru pieauga Krievijas iesaiste. 2014. gada augustā sāka ierasties Krievijas “humanitārā palīdzība” – Krievijas ieroči un karavīri. Karavīri bija visdažādākie – cietumnieki, rekrutēti īsteni ticīgie, Krievijas bruņoto spēku ierindnieki, kas “iemaldījās” Ukrainā, kā arī speciālo uzdevumu vienības, kas pieslēdzās kritiskākos momentos. Parādījās arī Krievijas tanki un pretgaisa aizsardzības sistēmas, visai viegli izsekojamas līdz pat to izcelsmes vienībām Krievijas bruņotajos spēkos. Viena no šīm sistēmām, konkrēti BUK, notrieca Malaizijas lidmašīnu MH17, nogalinot 298 civilos pasažierus. Taču militāri Krievija vismaz daļēji savu mērķi sasniedza – Donbass tika noturēts un Ukrainas spēki atspiesti. Daļēji, jo Krima palika izolēta – Azov bataljons apturēja Krievijas armijas virzību pie Mariupoles.
Kopš 2014./2015. gada notikumiem karš ir bijis daļēji iesaldēts. Cilvēki joprojām gāja bojā, taču nenotika būtiskas frontes līnijas pārmaiņas. Tas daudziem Rietumos lika pieņemt domu, ka konflikts faktiski ir beidzies. Taču tā bija vēlmju domāšana. Kopš kara sākuma ir bijuši 29 (!) pamieri, kas vienmēr tiek pārtraukti no Krievijas puses. Atbildot uz jautājumu, vai Krievija būtu gatava eskalēt karu un ļoti atklāti ievest savu armiju, jāatbild, diemžēl, ka būtu gan gatava. To var secināt no divām tendencēm, kas ir valdījušas jau kopš 2014. gada (bet varbūt vēl agrāk – vismaz kopš 2008. gada kara Gruzijā) – 1. Krievijas gatavība pārkāpt arvien jaunas atļautā robežas, 2. Rietumu līderu gatavība vienmēr sēsties pie pārrunu galda ar Krieviju, lai kādas robežas tā pārkāptu.
Jā, protams, ekonomiskās sankcijas nav patīkamas, taču tās arī nav nepanesamas. Ja uz svaru kausiem tiek likti ieguvumi pret zaudējumiem, tad pēc Krievijas ģeopolitiskās filozofijas (maksimāli padziļināt teritoriju starp pašu Krieviju un Rietumiem/NATO, izmantojot Ukrainu kā “asinszemes”) tā ieguvumus redz lielākus. Rietumi Krievijai gluži vienkārši nedod pamatu domāt, ka tās pieeja būtu nepareiza. Rietumu līderi ir no bērnības apguvuši tādas modīgas atziņas kā “nav jau vienas patiesības” vai “patiesība ir pa vidam” un nespēj adekvāti reaģēt uz agresoru, kas nevis meklē viduspunktu, bet gan meklē vājumu sarunu biedros un nemitīgi pārbīda robežas. Rietumi Krievijas postmodernajos melos jūtas kā mājās – Krievijas armija vienlaikus ir un nav Ukrainā. Ir, jo Krievija nemitīgi tiek aicināta uz sarunu formātiem par karu Ukrainā. Nav, jo pat tad, kad Ukrainas armija noķer Krievijas karavīrus un Krievijas jaunāko armijas tehniku savā teritorijā, Rietumi netic. “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās,” kā rakstīja Imants Ziedonis. Izrādās, ka vērtību zudumam ir pavisam praktiskas un nepatīkamas sekas.
Bet kāpēc spriedze pieaug tieši šobrīd? Iemesli ir vairāki. Pirmkārt, Krievijas iekšpolitiskās problēmas – atcerēsimies, ka Putina reitingi ievērojami kritās tieši pirms “Maidana” notikumiem, bet pēc Krimas okupācijas tie sasniedza rekordaugstumu. Tādi nu ir mūsu kaimiņi ar “plašo dvēseli”. Kārdinājums atgūt popularitāti pēc Navaļnija situācijas ar sekmīgu militāro rīcību ir liels – pati Putina karjera sākās ar apzināti izraisītu (FSB veiktās daudzdzīvokļu māju spridzināšanas Maskavā) uzvarošu karu Čečenijā, un karš ir bijis elements, kas ir glābis viņa karjeru vairākkārt. Otrkārt, ASV iekšpolitiskās problēmas – Krievija testē, cik stiprs ir jaunais prezidents Baidens un vai ASV, kas šobrīd ir pārņemta ar “atcelšanas kultūras” vājprātu, vēl ir spējīga būt pasaules līdere. Treškārt, Ukrainas nepiekāpība – Putins labprāt kādu laiku būtu turpinājis “iesaldēto konfliktu”, kurā prezidents Zelenskis runā par mieru, bet Krievijas snaiperi katru dienu nošauj kādu jaunu ukraiņu karavīru. Tā tas bija līdz šim. Bet arī Zelenskim ir pacietības robežas. Izrādās arī, ka Krievijai ļoti sāpīgs bija lēmums slēgt vairākus Krievijas kanālus Ukrainas teritorijā – jau atkal redzam, ka lodes un informācija ir tikai atšķirīgi instrumenti šajā karā.
Informācijas kampaņa pret Ukrainu jau notiek pilnā sparā. Re:Baltica sabiedrotie BuzzFeed domā, ka šis ir īstais laiks atgādināt par “galēji labējiem ekstrēmistiem” Ukrainas bruņotajos spēkos. Šo ziņu tālāk padod Re:Baltica padomnieks un stratēģijas veidotājs Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins.
Viņš arī ir uzrakstījis savu publikāciju par spriedzes pieaugumu pie Ukrainas robežām – Ragozins vaino “etnonacionālistu likumus, kas ierobežo krievu valodu”, ASV “nebeidzamo flirtēšanu ar Austrumeiropas radikālo nacionālismu” un Ukrainas tuvināšanos NATO. NATO karavīrus Ragozins sauc par “naidīgiem”, kas nav pieņemami Krievijas sabiedrībai, bet vēlāk Twitter aizstāv Krievijas kara ministra tēzes par NATO, kas “draudīgi ielenc Krieviju” un salīdzina Baltijas valstis ar “tikko neatkarību ieguvušu Ohaio”.
Savā rakstā Ragozins Ukrainu nosauc par “amerikāņu atbalstītu etnonacionālistu projektu”, kas nevar būt tuva austrumukraiņiem. Tas sakrīt ar viņa iepriekš paustajiem uzskatiem par PSRS sabrukumu kā ģeopolitisku katastrofu, kas radīja “mākslīgas” Ukrainas robežas (tās viņš salīdzina ar Berlīnes mūri), kas izjauca “organisko Ukrainas sabiedrības tekstūru”, kas esot saistīta ar Krieviju, kontrastējot to ar “distopisko monolingvālo Ukrainas valsts projektu”. Par spīti viņa pašpasludinātajam “liberālismam”, viņa nostāja ir identiska ar Putina un Dugina uzskatiem par Krievijas nozīmi reģionā un austrumeiropiešu vietu tajā.
Bet lai Re:Baltica tiek galā ar saviem aktīvistiem. Ko mums pašiem ieteikt ukraiņiem? Kāda tad būtu pareizā atbilde uz pieaugošajiem kara draudiem? Lielāka piekāpība no ukraiņiem? “Deeskalācija”? 30. pamiers, kurš beigsies ar vienpusēju tā pārtraukšanu no Krievijas puses? Nē – tieši otrādi. Tas ir viens no drošības paradoksiem, ka bruņošanās un izlēmīga rīcība izraisa to pašu no pretinieka. Tas var novest līdz konfliktam. Taču gadījumā, ja pretējā pusē ir agresors, kas ir izlēmis Tevi iznīcināt, nav citas atbildes, kā parādīt apņēmību sevi aizstāvēt. Atcerēsimies Aukstā kara pieredzi – tā nebija piekāpība vai “viduspunkta” meklēšana, kas ļāva uzvarēt PSRS, bet gan ASV prezidenta Reigana drosme izrādīt lielāku apņēmību uzvarēt. Komunistu sponsorētā “miera kustība” viņam pārmeta kara kurināšanu, bet Reigana pieeja bija pareiza. Krievijas politiskā kultūra citu attieksmi vienkārši neuztver – tā ir radusies kriminālajā boļševiku vidē, kurā piekāpība ir vājums, ko neciena un kas izraisa vēl lielāku agresiju. Ukrainas kļūda bija līdz pat 2018. gadam saukt karu Donbasā par “pretterorisma operāciju”, izvēloties daļēji spēlēt līdzi Krievijas izlikšanās spēlei. Ierobežotas operācijas vietā vajadzēja izsludināt visas nācijas mobilizāciju cīņā pret okupantu, kas ienācis no ārpuses. Bet var arī saprast ukraiņus, kuru valsts un armija tolaik bija tik novājināta, ka situācija bija jāglābj brīvprātīgajiem. Tagad ukraiņu situācija ir daudz labāka nekā 2014./2015. gadā. Protams, jācer, ka šai nācijai, kas jau ir pārcietusi tik daudz, nebūs jāizcieš jaunas grūtības. Bet šoreiz tās būtu arī Krievijas grūtības – tādas, kas Krievijai var nenest īsu un uzvarošu karu, bet gan drīzāk novestu pie 1917. gada situācijas atkārtošanās.
Visbeidzot ir jāatgādina ģenerāļa Pētera Radziņa klasiskā tēze, ka Ukrainas brīvība nozīmē mūsu brīvību. Ukraina ir atslēga uz brīvu Intermarium valstu reģionu, jo bez tās Krievija nav impērija. Ukraina arī ir Eiropas bruņuvestes. Kamēr ukraiņiem priekšā ir kārtējais lielais tests viņu valstsgribai, mums jau atkal liktenis ir labvēlīgs un dāvā laiku, kurā sagatavoties savam testam, kurš, cerams, nekad nepienāks. 2014./2015. gada notikumi pamudināja ļoti daudzus izšķirties par iestāšanos Zemessardzē, lai apgūtu nepieciešamās prasmes un iemaņas, kas nepieciešamas lai aizstāvētu Latviju. Notiekošais Ukrainā šobrīd vēsta, ka nekas jau būtiski nav mainījies, un gataviem mums ir jābūt jau vakar, bet vēlākais – šodien.
Raivis Zeltīts
*Rakstā pausts autora personīgais viedoklis
