Foto: Madara Fleisa
Kronvaldu Ata savulaik aprakstītos latviešu “tautiskos centienus” var iedalīt divos strāvojumos – latviešu kultūras un politiskajā nacionālismā. Kultūras nacionālisms apzina tautas garamantas, rīko lāpu gājienus, veido piemiņas zīmes, piedalās represēto pasākumos, dažādās talkās, dzied un dejo Dziesmu vai novada Līgosvētkos, rūpejas par latviešu kultūras darbinieku un militāristu mantojumu, jeb vienkārši – izzina, kopj, sargā un izdzīvo latviešu etnokulturālo identitāti. Latviešu kultūras nacionālisti jēdzieniski ir daudz plašāka kopa nekā vienas partijas politiķi vai vēlētāji. Latviešu kultūras nacionālisms var zelt un pastāvēt jebkādos politiskos, vēsturiskos un pat sabiedriskos apstākļos. Dažādās spēka un apzinātības pakāpēs latviešu vai pirmlatviešu kultūras nacionālisms ir pastāvējis gan Livonijā, gan zviedru un poļu Vidzemēs, gan Kurzemes hercogistē, gan cariskajā un padomju Krievijā.
Savukārt latviešu politiskais nacionālisms ir visu minēto tautisko centienu pacelšanās līdz valstiskas pašpārvaldes līmenim. Nacionālisma politiskajā izpausmē latviešu tauta pati vai tās priekšstāvji pieņem, izpilda un sarga likumus, kuri sekmē tautas kopīgo labumu. Latviešu politiskais nacionālisms savu apveidu iegūst likumos, struktūrās, iestādēs, īpaši deleģētos amatos, ilgtermiņa stratēģijās un tiesiskajos ietvaros, tautas varas īstenotu pasākumu klāstā, kuru mērķis ir sekmēt latviešu tautas kopīgo labumu un atvairīt jebkādu ļaunumu vienas etnokultūrās teritorijas ietvaros, kuru pārvalda viena tautas deleģēta vara, kurā tā atpazīst pati sevi. Politisko formu ieguvusī latviešu tauta kopīgi apspriež un vienojas par likumiem, kuriem arī paklausa, jo tos izdevuši un pavēl līdzīgie un savējie – tautieši, nevis kāda sveša, uzspiesta, nepazīstama vara, kādas īpašas šķiras vai privātās intereses. Kā šāds, latviešu politiskais nacionālisms ir vēsturiski vienreizēja parādība. Tā iezīmes laikā pirms vienas latviešu tautības izveidošanās mēs varam samanīt zemgaļu greizsirdībā pašiem uz savu politisko, kultūras, identitātes pašnoteikšanos cīņā pret visiem uzkundzēties gribošiem svešiniekiem, to var samanīt dažādu laikmetu latviešu zemnieku cīņā par savām nolaupītajām politiskajām un sociālajām tiesībām, latviešu mēģinājumos izveidot no sveštautiešu pārraudzības un ietekmes neatkarīgas institūcijas, kuras darbotos tikai pašu latviešu, šīs specifiskās tautības nesēju, vārdā. Savu vainagojumu latviešu politiskais nacionālisms iegūst 1905., 1918. un 1991. g. notikumos, kuros latviešu tauta kā kolektīvs veselums visiem ārējiem pretiniekiem, kā tauta starp citām tautām, kā tauta, kas vēlas izkarot savu vietu zem saules un savu stūrīti zemes, publiski pasludina tiesisko varu pār trīs zvaigznēm, Kurzemi, Vidzemi un Latgali, zemēm, kur gadu simtiem, patiesībā, gadu tūkstošiem dzīvojuši latvieši un viņu senči. Politiskajā nacionālismā tādējādi latviešu tautiskie etnokulturālie centieni iegūst savu formu, apveidu, mērķtiecīgu virzību, saglabāšanos un turpināmību, piesakot pretenzijas uz tūkstošgadu eksistenci, kas nav atkarīga nedz no četrgadīgā vēlēšanu cikla, nedz stratēģisko partneru vai Briseles kaprīzēm. Latviešu valsts kā politiskā nacionālisma projekts ir ilgtermiņa pasākums, tāpat kā ozolu stādīšana ap savu sētu. Tu pats nekad neredzēsi jaunos ozolus kuplojam pilnbriedā, taču tavi bērni un bērnubērni zem šiem ozoliem radīs patvērumu no vējiem, lietus un saules, ozolos saskatot liecību senču gudrībai, kas pāri ikdienas rūpestiem tomēr domāja par simtgadīgu cerību un gaidu apvārsni. Latviešu kultūras un politiskais nacionālisms, protams, nav savstarpēji izslēdzoši, tie viens otru papildina, arī kultūras centieni var būt ar netiešu politisku ietekmi, taču reti kas ir uzstājīgāks un savu kopīgo identitāti, varēšanu apliecinošāks par uzdrīkstēšanos veidot savu valsti, ar ko citu tautu, lielvaru, draugu un ienaidnieku vidū viena tauta publiski paziņo: “te mēs stāvam, un citādi nevaram!”
Manuprāt, ar latviešu kultūras nacionālismu viss ir daudz maz kārtībā. Pagājušā gada Dziesmu svētki, sporta sasniegumi, kā arī simtiem, tūkstošiem dažādu ikdienas aktivitāšu novados rāda, ka par spīti vispārējam laikmeta cinismam un nihilismam, latvieši tomēr neatsakās no savu īpatnību kopšanas, svinēšanas, apceres un apliecināšanas. Taču mana šī vakara lielā raize pašreizējo ģeopolitisko izaicinājumu apstākļos ir tāda, ka ar latviešu politisko nacionālismu, proti, tautas kolektīvo koordinējošo, formveidojošo un mērķvirzošo spēku nudien nav tik labi. Latviešu kultūras darba potenciāls pastāvīgi atsitas pret latviešu valsts sistēmiskas politiskās mazspējas un nolaidības griestiem.
Vai latviešu politiskais nacionālisms tiešām atrodas krīzē? Vai tad viss nav kārtībā? Pēc lielas aizgulēšanās un gadu desmitiem ielaista bikluma, Krievijas iebrukums Ukrainā daudzus latviešus – vismaz sabiedrības epizodiskas kurnēšanas un sociālo tīklu sašutuma līmenī – ir pamodinājis piecas minūtes pirms pusnakts. Šķiet, divos gados izdarīts salīdzinoši daudz – gāzti okupantu pieminekļi, mainīti ielu nosaukumi, notiek mēģinājumi sakārtot mediju vidi un skolu apmācības valodu, kā arī pievērsta lielāka uzmanība latviešu valodas lomai sabiedriskajā vidē. Tie nav mazi nopelni, taču, manuprāt, tie vairumā gadījumu joprojām paliek latviešu kultūras nacionālisma līmenī, kas tikai daļēji spēj ielauzties stratēģiskas politiskās lemšanas laukā. Pat visaugstākā apdraudējuma apstākļos katrs nelielais solis latviskošanas virzienā sabiedrībai jāizcīna ar milzīgām atrunām, atkāpēm, zemūdens akmeņiem un slepenu aizmugurisku neizdarību, kāju vilkšanu no valdību, Saeimu, ierēdņu un piesaistīto ekspertu puses. Cīnoties par nocietinātas robežas izbūvi, armijas spēju vairošanu un iekšējās drošības sakārtošanu, joprojām paliekam tikai nepieciešamā minimuma un pašsaprotamību līmenī, nemaz nerunājot par tirgošanos ar ienaidnieku, dažādu valstij naidīgu politiķu nesodītu darbošanos un atklātu Latvijas valstiskuma nicinātāju saimniekošanu Rēzeknē un Daugavpilī.
Latviešu politiskā nacionālisma krīze uz šo centienu fona izpaužas kā formas zudums – ja lielākie liberāļi, Briseles ierēdņi un valsts izsaimniekotāji spēj sevi pārdot tautai pārdot kā lielākos nacionālistus, ir skaidrs, ka latviešu politiskais nacionālisms ir zaudējis savu apveidu un ir atsvešinājies gan no savām saknēm, gan mērķiem. Vienlaikus ir skaidrs, ka, pilsoniskajam un valodas nacionālismam kļūstot par visu latviešu partijas formālo paziņojumu sastāvdaļu, kā arī kultūras nacionālismam kļūstot par tirgus zīmolu, politiskajam nacionālismam ir jāatrod jauns ceļš, jāsper nākamie soļi, lai latviešu politiskās eksistences latiņu paceltu augstāk, piemēram, runājot par etnonacionālismu, proti, tautības un nacionālā egoisma jeb savējo tuvākmīlestības principu ceļot pāri visam. Taču bez tautas atbalsta un uzticības politiskā līmenī šāda tautības apliecināšanas politika nav īstenojama. Vai latviešu tauta uzticas pašreizējiem oficiālajiem politiskajiem nacionālistiem?
Skaidrs, ka nemitīgie kompromisi, ilgstoši darbojoties koalīcijā ar savu tautu un valsti nemīlošiem, bieži pat nīstošiem, pārsvarā vienkārši oportūnistiskiem izsaimniekotājiem, neveido diez ko labu politiskā nacionālisma tēlu. Tauta novērtē izlēmību un skaidras nostādnes, nevis bezgalīgas diskusijas un jaunu komisiju sasaukšanas. Bieži nav pat jāpieņem jauns likums, tikai jāliek jau esošajiem likumiem darboties labāk, kas paredz saiet ragos ar karjeras ierēdņiem. Bez skaidras gribas un dziļas pārliecības par latviešu taisnību nav iespējams pakļaut birokrātiskā aparāta leviatānu. Skaidrs, ka daudzu latviešu acīs politiskais nacionālisms ir kļuvis tikai par vienas privātas draugu kliķes zīmolu vai savtīgu ekonomisko interešu aizsegu. Tautvaldība atduras pret oligarhijas žņaugiem. Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, nav neviena nacionāli noskaņota oligarha. Gan padomju, gan trimdas latviešu oligarhiem Latvija ir tikai ekonomiskā zonā peļņas gūšanai. Ir grūti vidusmēra latvietim stāstīt par politiskā nacionālisma ideāliem, ja ikdiena ir piepildīta ar skepsi, cinismu, šaubām, gribasspēka, pat valstsgribas trūkumu un ja reizēm pat no latviešiem dzirdam domu, ka nemaz neesam pelnījuši savu valsti, ja reiz politiķi izturas tik nolaidīgi, rīkojas kopīgajā kasē kā pa savu kabatu, un ja gandrīz neviens no valstij deleģētajiem pienākumiem īsti nedarbojas: iekšējā un ārējā drošība, transporta infrastruktūra, izglītības un veselības pieejamība, lauku iztukšošanās, haotiska un netaisnīga nodokļu sistēma, galu galā – skaudrie demogrāfijas rādītāji var izaicināt pat pārliecinātākā latvieša ticību mūsu tautas spējām politiskās pašorganizēšanās frontē.
Šķiet, tauta ir nogurusi no retoriskā plāksnīšu karināšanas nacionālisma. Tauta grib vairāk. Tā grib atpazīt pati sevi savās deleģētajās institūcijās, savas nodokļu naudas uzturētajās iestādēs un lēmumos, kuriem tautas garu, apņēmību un pārliecību par pašas spēkiem vajadzētu celt, nevis mazināt. Tauta ir nogurusi no disfunkcionālas valsts, kas to aplaupa un piesedzas ar skaistām, neko neizsakošām ierēdņu frāzēm par Eiropas Savienības normu un direktīvu pildīšanu. Taču latviešu politiskais nacionālisms jau izsenis ir apgalvojis, ka tauta ir lielāka par valsti. Valsts ir instruments tautas rokās, līdzeklis mērķa sasniegšanai. Valsts var palīdzēt tautai būt vairāk sev pašai, sasniegt savus mērķus, pilnveidot sevi, atraisīt tautas radošos spēkus un īpašības, bet ar nosacījumu, ja šo instrumentu lieto gudri un saprātīgi. Valsts nedrīkst būt ienaidnieks tautai. Valsts ir tas vienojošais līdzeklis, arī vienības princips, saite, iestāžu, sistēmu, likumu un amatu kopums, caur ko tauta sasniedz savu vienību: kurā vīriešu un sieviešu, lauku un pilsētu, darbadevēju un darbaņēmēju, ierēdņu un nodokļu maksātāju, strādnieku un akadēmiķu, bērnu un pensionāru, nomnieku un īpašnieku mērķi un labumi tiek salāgoti un koordinēti vienā simfoniskā veselumā, kopīgā labumā, no kā iegūst visi un aplaupīts netiek neviens.
Mēs divus gadus atrodamies daļējā karastāvoklī, kurā uz kārts likta latviešu valsts pastāvēšana. Mūsu uzmanība medijos un politiķu runās tiek pastāvīgi vērsta uz ārpolitiku, aizmirstot, ka esam slinkojuši iekšpolitikā. Mans aicinājums latviešu politiskā nacionālisma krīzes pārvarēšanai šodien ir sakārtot iekšpolitiku, lai mūsu ārpolitika un valsts drošība, arī elementāras militārās aizsardzības spējas, būtu uzticamākas, latviešu cilvēkam uzticību vairojošākas. Taču par ko latviešiem jānoliek galva gaidāmajā karā? Par pārkairinātu, sajauktu prātu cilvēktiesībām saņemt dienišķo antidepresantu devu? Par 68 dzimtēm? Par pubertātes blokatoriem? Par dažu negausīgu rīmu vēlmi pasēdēt Briselē ar pieaugušajiem istabā? Par ekonomisko zonu 3. pasaules migrantiem? Vai tomēr par latviešu valsti, latviešu tautas spēju plaukt, dzīvot, diet un dziedāt, saimniekot savā zemē ar pašu likumiem un pašu taisnības mēru?
Mana lielākā raize saistībā ar latviešu nacionālisma nākotni jau vairākus gadus ir šādi tēli – praidā soļojoša tautumeita, padomju kolonists vai kolonista atvase, kurš apgalvo, ka ir latvietis un pārmet citiem latviešiem neiekļaujošu attieksmi, kā arī indietis vai pakistānis, kurš, apelējot pie sintētiskām “Eiropas vērtībām”, apgalvo, ka ir lielāks latvietis un eiropietis nekā tumsonīgie tautieši, kuri te dzīvojuši gadsimtiem ilgi, kā arī visas latvietības koncentrēšanās Rīgā, pārējo Latviju atstājot par vējdzirnavu parku un saules paneļu tuksnesi. Es šo parādību nosauktu par gnostisko nacionālismu, kurā uzskati, idejas, domas un pārliecības, vēlmes un gribas akti tiek pilnībā atdalīti no iemiesotās īstenības. Nacionālais gnosticisms – latvietība kļūst par bezķermenisku simulāciju, ko jebkurš var viegli pārkopēt un pat pārkārtot tās idejiskās sastāvdaļas, lai salāgotu ar citām operētājsistēmām. Tomēr rūpnieciskās mašinērijas likumus nevar pārnest uz dzīvo pasauli, un tauta nudien ir dzīvs organisms, nevis akla mehāniska parādība. Latviešu politiskā nacionālisma krīze izpaužas nespējā latviešu identitātes zīmes un īpašības iemiesot konkrētā, praktiskā īstenībā, nespējā piedāvāt vienotu stāstu, kurā praida tautumeita tiktu automātiski noraidīta kā sevi atceļoša pašpretruna. Ukrainas karš ir parādījis, ka ir daudz 20 gadnieku un 30 gadnieku, kuri ir gatavi uzstāties pret neskaitāmām netaisnībām, kuras privileģē padomju kolonistus latviešu zemē, taču vienlaikus šie jaunieši darbojas pēc zviedru galda principa – atvaira krievu uzbāzību, bet vienlaikus iestājas par geju un transpersonu uzbāzību, kura pēc būtības ir vērsta pret stiprām un veselīgām ģimenēm kā galveno avotu, kas turpina latviešu tautu.
Kā pārvarēt latviešu politiskā nacionālisma krīzi?
- Nebaidīties no politiskās formas, varas pielietojuma, piespiedu un atalgojuma mehānismiem, vārdu sakot, no politiskās prakses, kas paceļas pāri tautisko kultūras centienu privātajai ērtībai. Latviešu politiskā nacionālisma trūkums ir ne tik daudz labu ideju un ierosmju neesamība, cik gan vairāk nespēja šīs idejas iemiesot, nespēja salāgoties kopīgam darbam un nespēja izkāpt ārpus viensētas šaurības, lai nonāktu pagasta sapulcē (metaforiski izsakoties), kur tiek pieņemti lielie lēmumi pagasta kopīgā labuma vārdā, no kura iegūst visas viensētas un kas neaplaupa nevienu sētu.
- Nebaidīties no nacionālpopulisma. Iespējams, lielākā katastrofa līdzšinējam pēdējo padsmit gadu politiskajam nacionālismam ir pretinieku liberālo elitistu retorikas pārņemšana, kas ir darījusi visu, lai tautu atsvešīnātu no valsts. Šīs pieejas vainagojums bija Covid gadu aplamā paternālistiskā politika, bet nav jāskatās tālu uz pašreizējo liberāļu augstprātību, kura turas pie sava kabineta krēsla līdz pēdējam brīdim, galvo par savu neaizvietojamību un visus kritiķus nosauc vai nu par kartupeļiem, vai krievu dezinformācijas upuriem. Ja latviešu tauta, mazais cilvēks, nacionālisma politika, solījumos un projektā vairs neatpazīst sevi un to atmasko tikai kā valdošās šķiras varas uzturēšanas rīku, dadžu lapu, ar ko piesegt kauna darbus, tad skaidrs, ka šāds nacionālisms ir izgāzies. Vainot vēlētājus, ka nebalso par nacionālistiem, sak, paši vainīgi, ir tikai sava slinkuma un neizdarības attaisnošana, it īpaši, ja iepriekš ir darīts viss, lai atgrūstu un atsvešinātu parasto latviešu cilvēku, kuri vidusmērā joprojām ir nabadzīgi, valsts aparātam neuzticīgi, noguruši, bieži vien visā vīlušies, līdz kopīgam kultūras un politiskajam darbam pacelties nespējīgi. Nacionālpopulisms nenozīmētu ļaušanos pūļa varai, drīzāk tādas jaunas politiskās elites veidošanu, kura atzīst parastās tautas gudrību un vidusmēra latviešu vēlmi būt saimniekiem, būt latviešiem savu senču koptajā un mantojumā tālāk nodotajā zemē. Jauna nacionālistu elite, kura nebaidās no demokrātijas un tautas varas un nevairās šo tautvaldību, tautas varu izspēlēt pret oficiālā liberālisma dogmu, kas tāpat sargā tikai privātas intereses un dažu neveselīgu, narcistisku aktīvistu privātās dzīvesveida kaprīzes, pieprasot tās atzīt par publisku, visiem saistošu un cienījamu labumu.
- Uzdrīkstēties cīnīties ar tiem savējiem, sava pulka biedriem, kuri traucē cīnīties ar ārējo ienaidnieku. Jā, liela daļa latviešu šodien piepeši ir pamodušies krievu draudu un nekaunības priekšā. Labi, ka pamodušies. Mīlestība pieaug un kāpinās, apzinoties, ka varam mīlestības objektu zaudēt, it īpaši to atdodot bezprecedenta ļaunumam, ar kuru paradoksālā kārtā daļa Latvijas elites joprojām tirgojas. Mēs visu laiku atduramies pret x, y, z rosinājumiem, kā tikt galā ar ārējo ienaidnieku, bet šie priekšlikumi tiek bloķēti vai zaudē savu spēku iekšējo ienaidnieku dēļ. Mums arī nevajag vairīties šo iekšējo ienaidnieku saukt vārdā – liberālisms un savtīgas ekonomiskās intereses, privātā labuma un ērtību stādīšana pār kopīgo tautas labumu, tā neļaujot Latviju veidot par jaunu ziemeļu Spartu jeb 21. gs. Tērvetes pilskalnu, un tā pakļaujot mūsu nelielo, bet kultūrvēsturiski ārkārtīgi vērtīgo un seno tautu milzīgam riskam. Liberāļu kundzība Latvijas politikā ir bezatbildīga, tā ir jāsauc vārdā, un jāsaprot, ka ārpolitika un iekšpolitika ir cieši saistītas. Visskaistākie ārpolitikas un aizsardzības politikas paziņojumi ir tikai tukša skaņa, ja iekšpolitikā valda nekārtība, nabadzība, netaisnība, izsaimniekošana, gļēva vienaldzība un nolaidība, kas izstiepjas bezgalīgās diskusijās un komisiju apspriedēs, to nosaucot par “viedokļu daudzveidības uzklausīšanu”.
- Idejas ir laba lieta, taču tās ir tikai iedomas, virspusēji slīdošas nojautas bez iemiesojuma konkrētā praksē un noturīgā vietā. Latvietība, latviska Latvija kā ideja, ideāls ir laba lieta, taču tā ir tikai tukša skaņa vai zemsvītras piezīme kādā vēstures grāmatā bez konkrēti eksistējošiem latviešiem savā zemē. Latviešu valsts latviskums kā skaidri sazīmējama īpašība ir iespējams tikai tad un tikai tur, kur dzīvo īsti latvieši. Ja valsts kļūst tikai par ekonomiskā transfēra zonu vai IKP apsaimniekošanas lielveikalu ar dažām etnogrāfiskām iezīmēm labāka mārketinga nolūkos, tad valsts zaudē savas kā nācijvalsts etnisko raksturu. Te nav runa tikai par indiešu vai uzbeku “studentiem” vai “raķešu zinātniekiem”, runa nav tikai par labi integrētiem sveštautiešiem no tuvajiem austrumiem, kuri mūsu valstī ar cītīgu darbu var nonākt pat ministra amatā un paust tāda veida patriotismu, kāds dažubrīd nav raksturīgs pat vidusmēra latvietim. Runa ir par joprojām skaudro un neizbēgamo faktu, ka latvieši krievu genocīdu un koloniālās politikas rezultātā ir tikai 62% vai 64% savā zemē. Es jebkuru latviešu politiķi aicinātu šo ciparu pastāvīgi turēt acu priekšā, jo, manuprāt, katram politiskā nacionālisma solim un piedāvājumam ir jāsāk ar premisu, ka latviešu savā zemē joprojām ir daudz par maz, un ka ir jādara viss iespējamais, lai latviešu īpatsvaru savā zemē audzētu, nedraudzīgu svešinieku īpatsvaru ar gudras politikas palīdzību rucinātu, vai arī, pie nespējas šo skaitu rucināt, padarot dzīvi grūtāku svešiniekiem – gan padomju, gan Briseles uzspiestiem. Visi politiskie un saimnieciskie lēmumi ir pieņemami un risināmi tikai caur nacionālā egoisma, savas dzimtas, cilts, savējo, līdzīgo tuvākmīlestības prizmu, vienmēr uzdodot jautājumu, piemēram, kā valsts kapitāldaļu sabiedrību nodošana biržai brīvajā tirgū sekmēs Latvijas latviskumu vai latviešu tautas dzīvā spēkā un labuma vairošanos? Kā lauku skolu slēgšana vai saglabāšana palīdzēs latviešiem vairāk būt pašiem sev labākā kvalitātē? Kā krievu mediju un krievu valodas prasību pieļaušana darbatirgū sekmē latviešu labbūtību savā zemē? Kā esošā netaisnīgā nodokļu sistēma vai NĪN palīdz latviešu saimnieciskuma garam, ar ko latviešu saimes pelna iztiku saviem bērniem un nākamajām paaudzēm vai pagasta kopējai kasei?
Noslēgumā piedāvāju šādus tēlus – ja šobrīd latvieši ir kā gliemezis, muļķa sivēns ar salmu namiņu vai bruņurupucis, tad mums ir jākļūst par labi bruņotiem ežiem, viltīgiem kā lapsām, spītīgi teritoriāli greizsirdīgiem un kareivīgiem kā vilkiem vai lāčiem, šiem indoeiropiešu karadraudžu gadu tūkstošos lolotajiem un bijātajiem totēmiskajiem dzīvniekiem. Ja mūsu līdzšinējais fiziskais tēls ir bijusi nedaudz aizlaista, padomju vētrās apskrambāta viensēta, idilliskas izolētībā norobežota Pierīgas privātmāja, vai, vēl trakāk, kas ir daudzu latviešu realitāte – noskrandis būris hruščovkā, iepiestiem starp daudziem Latviju nīstošiem padomju virsniekiem vai deklasētiem elementiem, tad es aicinātu šos tēlus aizstāt ar sakoptu plašas dzimtas viensētu zem simtgadu ozola zariem, plaukstošu kopīgā darbā, apspriedēs un talkās iegrimušu pagastu un nocietinātu pilskalnu, kas ar modrību sargā mūsu rāmās upes, tīrumus un klusos mežus, kā arī tajos rotaļājošos latviešu brīvās cilts bērnus.
2024/03/28 Rīgas Mazajā ģildē
