Šodien ir 25.marts jeb komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, un Latvijas vēsturē šis datums galvenokārt saistās ar traģēdiju, kad padomju okupācijas laikā režīma iestādes vairāk nekā 42 000 cilvēkus no Latvijas lopu vagonos izveda uz Sibīriju un nometināja cilvēkiem necienīgos apstākļos. Kas gan jāveic parastam cilvēkam, lai kāda vara pret to vērstu šādas ciešanas, represijas? Kādas sekas tas atstāja uz šo cilvēku dzīvēm? Šie ir centrālie jautājumi, kas tiks apskatīti šajā rakstā, tomēr jāpiebilst, ka 25.martā piemin visus komunistiskā genocīda upurus, un šoreiz raksts tapis 16.marta jeb leģionāru piemiņas dienas atskaņās, tādēļ tas veltīts bijušo leģionāru pēckara dzīves atspoguļojumam.
Šeit sniegtā informācija ir balstīta uz bijušā leģionāra un mežabrāļa Augusta Heinrihsona biogrāfiju “Mans neparastais dzīvesstāsts”[1], leģionāra Arvīda Langenfelda atmiņu krājumu par kapitulāciju, filtrāciju un pēckara dzīvi[2], kā arī leģionāra Ilgvara Aluta atmiņām par pieredzi filtrācijā un lēģerī[3]. Kā papildus avots izmantots Tālivalda Vilciņa socioloģiskais pētījums “Latviešu leģionārs 50 gadus pēc kara”[4].
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latvijas teritorijā atradās vairākas vācu armijas vienības un daļas, starp kurām bija arī Latviešu leģiona 19.divīzija aptuveni 20 000 karavīru sastāvā. Tiek lēsts, ka Kurzemē 1945. g. maijā tie varēja būt aptuveni 50 000 karavīru. Salīdzinājumam var minēt to, ka kopējais latviešu leģionāru skaits sasniedza aptuveni 146 000. Tātad 1/3 daļa karavīru nonāca PSRS varā, tomēr ne visi un ne uzreiz, jo daļa no tiem devās mežos un turpināja cīņu pret okupantiem kā nacionālie partizāni jeb tautā saukti par “mežabrāļiem”. Padomju okupācijas varas galvenais mērķis un svarīgākais uzdevums bija atklāt leģionārus un mežabrāļus, tādēļ visā Latvijā un galvenokārt tieši Kurzemē notika visu vīriešu vecumā no 16 līdz 60 gadiem meklēšana, ko tautā tolaik dēvēja par “ķemmēšanu”. Tika izveidotas filtrācijas nometnes, kur šos vīriešus nometināja līdz tālākai to biogrāfijas datu noskaidrošanai, no kuriem svarīgākais bija dienests leģionā vai kādā citā militārajā vienībā. To lieliski aprakstījis jau minētais A.Heinrihsons, kurš arī atradās filtrācijas nometnē. Tā bija bruņotu NKVD vienību ielenkta, vienā nometnes galā esot atradušies vairāki galdi, pie kuriem notika iedzīvotāju reģistrēšana un biogrāfijas noskaidrošana. Izbrīnu rada fakts, kā tika veikta vīriešu pratināšana, pēc kuras atbildēm tika izlemts, kādu sodu piespriest. Proti, ikvienam cilvēkam tika jautāts: “Vai bijāt fašistu armijā?” (ar ko bija jāsaprot latviešu leģions). Turklāt situāciju absurdu padarīja fakts, ka galvenokārt tikai pēc šīs atbildes tika izlemts, cilvēku represēt vai nē. Pratinātājus neinteresēja, kādus pienākumus veica konkrētais karavīrs. Piemēram, A.Heinrihsona draugs, kurš bija Augusta sievas brālis, leģionā bija tikai šoferis, kurš nav piedalījies bruņotās cīņās, bet filtrācijā tam izskaidroja, ka: “Vienalga, ko Jūs darījāt leģionā. Bijāt fašistu formā, tātad esat padomju varas ienaidnieks”. Tikai par to viņš tika nosūtīts uz Sibīriju, ogļu raktuvēm, kur saslima ar tuberkolozi un 24 gadu vecumā nomira. Pieredzēto filtrācijas nometnē papildina arī A.Langenfelds, kurš savās atmiņās piemin to, ka pret karavīriem izturējās ļoti nievājoši, tiem atņēma visas vērtslietas, kuras pēc pratinātāju domām leģionāriem vairs nebija vajadzīgas. Bija īpaši jāuzmanās nakts laikā, jo gulošam leģionāram varēja pielavīties kāds NKVD cilvēks un, piemēram, novilkt tam zābakus, ja tie bija labāki nekā to laupītajam. Tā notika arī A.Langenfeldam, kurš vietā saņēma krietni mazāka izmēra, turklāt novalkātus apavus. Attiecībā uz sadzīvi filtrācijas nometnē var pieminēt to, ka jau tajās iezīmējās necilvēcīga attieksme pret cilvēkiem, jo, piemēram, naktis bija jāpārlaiž klajā laukā, turklāt tas bija dzeloņdrātīm norobežots, bet vieta tajā tikai tik daudz, lai tās pietiktu visiem tikai kājās stāvot, proti, naktīs gulēt bija teju neiespējami.
Kad pamatinformācija par leģionāriem tika iegūta, tos filtrācijas aizsegā nosūtīja uz spaidu darbiem, piemēram, I.Alutu no Latvijas pārveda uz Ļeņingradas apgabala Dubrovkas TEC atjaunošanas darbiem, kas oficiāli skaitījās filtrācijas nometne, tajā bija jāstrādā līdz pat “tiesas” lēmumam un oficiālam apcietinājumam. I.Alutu pēc darba nometnē pārveda uz Ļeņingradas izmeklēšanas cietumu, kurā notika kara tribunāla tiesa. Kopā ar I.Alutu tika tiesāti 22 leģionāri un tiesas process bija absolūti beztiesīgs ar iepriekš zināmu iznākumu. Šeit izvilkums no I.Aluta atmiņām: “Savā iztēlē mēs visi gaidījām patiesi nopietnu tiesas prāvu, vismaz tās vārda cienīgu, ar advokātu klātbūtni un tiesai atbilstošu gaisotni, bet rūgti vīlāmies. Sauca uz tiesu pa vienam. Mana kārta iekrita vienam no pēdējiem. Sagaidot atgriežamies notiesātos, visi ar interesi gribējām uzzināt rezultātus. Visi kā viens bija saņēmuši desmit gadus ieslodzījuma lēģerī ar mantas konfiskāciju un piecus gadus bez tiesībām. Sākām nomierināties, jo viss bija skaidrs. Tādiem kā mēs, desmit gadi ar visām piedevām. Pēc laika konvojs ienesa notiesātajiem sprieduma kopijas, apmēram pusei, kas bija izgājuši cauri šai kumēdiņu bodei, citādi to nosaukt nevaru. Pēkšņi izdzirdu saucam arī manu uzvārdu un konvojs pasniedza arī man sprieduma kopiju. Izburtoju uzrakstīto (cik skolā gada laikā biju iemācījies krievu valodu) un sapratu, ka arī man piespriesti desmit gadi ieslodzījuma ar mantas konfiskāciju un pieci gadi beztiesīguma, kaut gan notiesāts vēl nebiju. Kļūdas dēļ mana sprieduma noraksts manās rokās bija nonācis par ātru. Pateicu to konvojam, tas izrāva man norakstu no rokām un, neķītri lamādamies, izskrēja no kameras. Beidzot izsauca arī mani uz tiesu.” Kā galvenā apsūdzība tika minēta “brīvprātīga iestāšanās vācu armijā un šaušana uz uzbrūkošo Sarkano armiju”. Nereti atsaucās arī uz cilvēka izcelsmi, izceļot tā nacionālo stāju vai “piederību nepareizajai sabiedrības kārtai”. Tātad ir absolūti skaidrs, ka padomju vara uz pilnīgi izdomātu apsūdzību pamata apcietināja latviešu leģionārus, lai tos pēc tam izmantotu spaidu darbos Tālo austrumu apgabalos, kur to dzīves apstākļi bija ārkārtīgi necilvēcīgi. Piemēram, I.Alutu nosūtīja uz Novi-Ļisina sādžas brikešu fabrikas celtniecības darbiem (lēģeri), kur bija jāpiedalās purva attīrīšanā. No augsnes bija jāizrok koki ar visām saknēm, lai attīrītu purvu. Par 100% dienas normas izpildi piešķīra 600 gramu nekvalitatīvu maizi ar piejaukumiem, bet, ja neizpildīja normu, tad 250-400 gramu maizes dienā. Pēc 1 mēneša šādos darba apstākļos I.Aluts nokļuva slimnīcā, jo viņa svars bija nokrities līdz 42kg no sākotnējiem 75kg. Pēc neilgas atlabšanas tika nosūtīts atpakaļ uz lēģeri. Apbrīnojami, ka šie cilvēki to spēja izturēt, šobrīd varam tikai iedomāties, ko viņi juta un domāja, turklāt daļa no viņiem atgriezās Latvijā pēc tam, kad spaidu darbus bija izcietuši.
No kopējā leģionāru skaita, kas nonāca PSRS varā, aptuveni 98% tika represēti caur filtrācijas nometnēm, lēģeriem, gulagiem, bet 1,2% tika piespriests nāvessods. Padomju gulagos jeb nāves nometnēs dzīvību zaudēja vairāk latviešu leģionāru nekā visās Kurzemes lielkaujās kopā. Bet izdzīvojušo veselības stāvoklis bija ļoti pasliktinājies, kas arī izraisīja mūža garuma saīsināšanos. Turklāt nereti ar atgriešanos Latvijā pieredzētās ciešanas nebeidzās, gluži pretēji, bijušie leģionāri piedzīvoja dažāda veida represijas visu padomju okupācijas laiku. Smagākais soda mērs bija atkārtota izsūtīšana uz gulagiem Kolimā, Vorkutā, Noriļskā, Karagandā un citur Sibīrijā. Pamatojums tam bija “dzimtenes nodevība, kas izpaudusies cīņā pret padomju varu ar ieročiem rokās”. Nav zināms precīzs skaits, bet aptuveni 1/3 jau reiz izsūtīto tika deportēti atkāroti. Bijušie leģionāri piedzīvoja represijas visās dzīves jomās, pat medicīnā. Ir zināmi gadījumi, kad tika liegtas zāles, invalīdu ratiņi, ārstēšanās sanatorijās tikai tādēļ, ka biogrāfijā rakstīts “leģionārs”. Bieži vien aizliedza strādāt savā profesijā, bija jārēķinās ar nemitīgu dzīvesvietas un darbavietas maiņu. Piemēram, kādam VEF strādniekam J.Burkevičam, kurš izgudroja tādu virpu, kas darba ražīgumu palielināja par 37 reizēm, sākotnēji rūpnīcas direktors solīja apbalvojumu, tomēr pēc tam, kad uzzināja faktu par dienestu leģionā, tam piedraudēja ar “baltajiem lāčiem”. Pazemošana notika arī izglītības un zinātnes jomās. Piemēram, LPSR Zinātņu akadēmijas 1951. g. atskaitē par “kadru tīrīšanu” rakstīts, ka no darba atbrīvoti 8 zinātnieki, no kuriem 7 bija leģionāri, bet 1 leģionāra dēls, starp tiem arī Konstantīns Karulis, kurš bija filoloģijas zinātņu doktors un latviešu etimoloģijas vārdnīcu autors. Bijušie leģionāri nereti nevarēja uzsākt vai turpināt studijas universitātē, kas tika pamatots ar “politisku neuzticamību”. Piemēram, gaisa spēku izpalīgs Jānis Zariņš netika uzņemts universitātē un uzņemšanā viņam atbildēja: “Ar tādu biogrāfiju? Ar 2 Dzelzs krustiem? Aizliegts Jūs uzņemt.”
Varam tikai apbrīnot mūsu senčus, kas spēja izturēt šādu attieksmi un pārbaudījumus. Viņi nebija ne pie kā vainīgi, gluži pretēji, īsteni savas zemes un valsts patrioti, kas ar ieročiem rokās aizsargāja savu zemi, tautu un valsti. Vai par to drīkst sodīt? Protams, nē! Tādēļ turēsim svētu savu senču piemiņu un vēsturi, kā arī mācīsimies no pagājušā, lai nākotnē izvairītos no reiz pieredzētā. Arī mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā ir jāpārdomā Latvijas vieta un loma, jo galvenie draudi vēsturiski nāk tieši no austrumu puses, tādēļ aicinu ikvienu padomāt par savu lomu un ieguldījumu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā.
Edvarts Krusts
[1] Augusts Heinrihsons. Mans neparastais dzīvesstāsts. S.l. s.a. Pieejams: http://garamantas.lv/lv/unit/1171573/LFK-Ak-14-45#w2-tabtext [skatīts: 10.02.2021.]
[2] Kārlis Zariņš(red.) Arvīda Langenfelda dzīvesstāsts. S.l. s.a. Pieejams: https://www.historia.lv/raksts/izvilkumi-no-arvida-langenfelda-atminam-par-kapitulaciju-kurzeme-atrasanos-filtracijas-punkta [skatīts: 18.02.2021.]
[3] Ilgvars Aluts. Atmiņas. S.l. s.a. Pieejams: https://www.historia.lv/raksts/izvilkumi-no-ilgvara-aluta-atminam-par-atrasanos-filtracijas-nometne-tiesasanu-ieslodzijumu [skatīts: 18.02.2021.]
[4] Tālivaldis Vilciņš. Latviešu leģionārs 50 gadu pēc kara. Socioloģisks aspekts Latvijas Arhīvi, Nr.2 1994. s.l.
