Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Latviskums un reliģija

Latviskuma un reliģijas attiecības ir viens no sarežģītākajiem tematiem latviešu nacionālistu vidē. Ticība ir dziļi personisks jautājums. Diskusijas par to, kas katram šķiet svēts, dabiski raisa spēcīgas emocijas. Vienlaikus nacionālistu priekšā ir pavisam konkrēts uzdevums – darboties pāri reliģiju un konfesiju robežām, nesašķeļoties pašiem un nešķeļot tautu.

Nacionālisma ideāls ir tautas apvienošana. Latviešu nacionālistiem šo uzdevumu sarežģī faktiskā situācija – latviešu reliģiskā sašķeltība. Atšķirībā no poļiem, īriem vai ebrejiem, kuru nacionālā identitāte ir cieši saistīta ar reliģiju, latvieši vēsturiski ir reliģiski sašķelti. Vairums kristīgo latviešu ir luterāņi. Latgalē ir spēcīgs katolicisms. Daudzi latvieši ir arī pareizticīgie. Bez kristiešiem ir arī dievturu kustība, kas ir izteikti nacionāli noskaņota. Savukārt PSRS okupācijas laiks ir pamatīgi iedragājis latviešu reliģiozitāti kā tādu, kam sekas ir gan ateisms, gan dažādi ezotēriski uzskati.

Reliģiskā sašķeltība ir liels mūsu vājums. Tāpat tas varētu būt viens no iemesliem tam, ka latvieši trimdā visai ātri asimilējas vietējās kultūrās. Nākotnē tam var būt arī negatīvas sekas globalizācijas un masu imigrācijas draudu apstākļos, imigrantiem nākot no reliģiski fundamentālistiskām kultūrām.

Nacionālistiem nav jāveido jauna reliģija vai jāapvieno esošās. Nacionālismam jāpalīdz veidot apvienojošu latvisku pasaules uzskatu, ņemot vērā reālo sitāciju. Latviskuma raksturojums tādēļ nevar ietvert reliģiju. Latviskuma definīcija nevar izslēgt vienu vai otru pusi no latviešiem. Arī vēsturiski mēs redzam gan nozīmīgus kristiešus Latvijas vēsturē (Oskars Kalpaks, Pēteris Radziņš, Anna Brigadere u.c.), gan dievturus (Ernests Brastiņš, Jēkabs Bīne, Jānis Norvilis u.c.). Reliģiski dogmatisku jautājumu dēļ “izslēgt” kādu no latviešu tautas būtu absurdi un pretēji nacionālisma garam.

Turklāt šobrīd neomarksistu radikāļi ir pieteikuši karu jebkādām tradīcijām un pat tādiem kultūras pamatiem kā Tēvs, Māte, Ģimene, Patiesība un Tikums. Strīdi starp dažāda garīguma ceļiem arvien vairāk atkāpjas otrajā plānā. Piemēram, Satversmes tiesas lēmumi par ģimenes pārdefinēšanu izraisīja gan kristiešu, gan dievturu nosodījumu. Izpratnē par kultūras pamatvērtībām tātad pastāv vienprātība, bet atšķiras ceļi, kā nonākt līdz Dieva atziņai. Šiem ceļiem nav jābūt nacionālisma ideoloģijas jautājumiem, ja vien tie neskar nacionālās intereses un neapdraud mūsu kultūru.

Par spīti reliģiskām atšķirībām, ir būtiski atcerēties, ka latviskums ir baltu kultūras atvasinājums. Pašas tautas kultūra jeb folklora ir bijis tas spēka avots, kas tautu stiprināja ilgajos nebrīvības gadsimtos. Folklorā ir atrodama tautas gudrība, kas ir jāciena ikvienam Latvijas pilsonim. Atbildība savu tautiešu, savu senču un Dieva priekšā būt krietniem un tikumīgiem ļaudīm gadsimtiem ilgi ir bijusi mūsu tautas nerakstītā Satversme – mūsu kultūras ētiskais kodols. Tāpat nacionālistiem, nejaucoties reliģijas sfērā, tomēr ir jāatbalsta iespējami nacionālākas kristietības izpausmes Latvijā. Tādas vēsturiski bija atrodamas, piemēram, brāļu draudžu kustībā, kas vēstīja par Kristu kā latviešu pestītāju un attīstīja dziedāšanas un dzejas kultūru, kas ir tuvas latviešu tautiskajam garam.

Nacionālisms ir tautas pastāvēšanas un kopības sekmēšanas ideoloģija, kas ietver arī garīgās kultūras sekmēšanu. Nacionālistiem jāatbalsta viss, kas to sekmē. Kristietības tuvākā mīlestības un upurēšanās ētika var kalpot tautas dzīvības stratēģijai, tāpat kā latviskie krietnuma un darbīguma tikumi. Savukārt individuālā reliģiskā pieredze, dvēseles pestīšanas jautājumi, rituāli un dogmas paliek reliģijas sfēras uzdevumi, kuros politiķiem nav jāiejaucas.

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.