Starptautiskās izlūkošanas apvienības “InformNapalm” brīvprātīgie periodiski pievērš uzmanību Krievijas informācijas operācijām, dezinformācijas avotiem, viltojumiem un manipulācijām. Ievērojamu daudzumu ziņu par slēptām Krievijas informācijas kara metodēm un ietekmes paņēmieniem uz Ukrainas un ārzemju auditoriju deva SurkovLeaks (bijušā Putina palīga Vladislava Surkova un viņa aprindu e-pasta ziņu publicēšana), EgorovaLeaks (“Doņeckas Tautas Republikas” teroristu dienesta informācijas nopludinājums par vervēšanu un ārzemju žurnālistu rīcības saskaņošanu), FrolovLeaks (Krievijas aģentu graujošās darbības analīze reliģiskās organizācijās), UsovskyLeaks (Kremļa aģentu graujošās darbības analīze Austrumeiropā).
Tomēr papildus ziņu noplūdēm par darbību saskaņošanu starp Krievijas funkcionāriem ļoti svarīgs analīzes avots var būt atklātu avotu novērošana un izlūkošana, kas ļauj, pamatojoties uz daudziem faktiem, izdarīt pieņēmumus par atsevišķu aģentu sadarbību ar Krievijas speciāliem dienestiem.
Viena no viltīgākajām Krievijas metodēm hibrīdkarā pret Ukrainu, kā arī informācijas karā pret Rietumiem metodēm ir nosacīti opozicionāru Krievijas žurnālistu izmantošana, kuri kādā brīdī izbraukuši uz ārzemēm. Sākumā tādi ļaudis izliekas par aktīviem cīnītājiem pret Putina režīmu, bet pakāpeniski sāk popularizēt Kremlim izdevīgu lietu kārtību un vēstījumus. Sociālos tīklos viņi tīri simboliski kritizē Krievijas varu, taču viņu profesionālā darbība un publikācijas ārzemju plašsaziņas līdzekļos arvien vairāk atgādina Krievijas propagandu, kas izplatīta diezgan ietekmīgās mediju platformās. Šo propagandu viņi maskē ar manipulāciju “ne viss ir tik viennozīmīgi”, cenšoties iztēlot Ukrainu un Baltijas valstis kā zemes, kuras it kā atbalsta neonacismu un fašismu. Šie krievi ārzemēs prasmīgi spekulē ar šo tēmu, novēršot uzmanību no Krievijas draudiem un agresijas.
“InformNapalm” apskata viena tāda žurnālista darbību un analizē faktus, kas norāda uz iespējamu viņa sadarbību ar Krievijas specdienestiem. Šis ir viņu secinājumu tulkojums latviešu valodā.
- Brīvžurnālists Leonīds Ragozins
Krievijas pilsonis brīvžurnālists Leonīds Ragozins jau sen ir starptautiskās apvienības “InformNapalm” brīvprātīgo redzeslokā. Viņa tvitera kontam ir vairāk nekā 28 tūkstoši sekotāju, bet vienam no neseniem retvītiem ar “Vāgnergeitas” filmas viltus reklāmklipu tradicionāli ir manipulatīvs raksturs: it kā Ukrainā darbotos vesela dezinformācijas industrija.
Zīmīgi, ka pats “Bellingcat” dibinātājs Eliots Higinss savā tvītā ar video nesniedz nekādus paziņojumus par viltojuma autoriem, bet tikai izsakās, ka “Bellingcat” nav nekāda sakara ar viltus reklāmklipu. Savukārt Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins steidz piedēvēt lietu tieši Ukrainai. Tīši uzsvērts, ka vajagot izmeklēt Ukrainas dezinformācijas un manipulāciju fenomenu (nevis Krievijas hibrīdkara fenomenu un daudzos Krievijas aģitācijas un propagandas viltojumus, kur, iespējams, ir paša ieguldījums, bet tieši visu ko piedēvēt Ukrainai).
Bet aplūkosim tuvāk šī žurnālista biogrāfiju un apskatīsim viņa darbību, īpaši Krievijas un Ukrainas kara laikā.
- Ievērības cienīgi biogrāfijas fakti
Leonīds Ragozins dzimis 1972. gada 28. oktobrī Maskavā. No 1989. līdz 1994. gadam viņš mācījās prestižajā Maskavas Valsts universitātē uzreiz divās fakultātēs: ģeoloģijas un svešvalodu. Ieguva divus diplomus: ģeologs-hidroģeologs un tulkotājs. Līdz 1998. gadam strādāja par tulkotāju no angļu valodas un tūrisma aģentu. No 1998. līdz 2006. gadam bija BBC žurnālists. Strādāja Maskavā un Londonā. Līdz 2010. gadam bija žurnāla “Russkij Newsweek” korespondents un pēc tam redaktors. No 2010. līdz 2013. gadam strādāja par producentu BBC angļu redakcijā Maskavā. Kopš 2013. gada sadarbojas ar uzziņu un informatīvo izdevumu tūristiem “Lonely Planet”. Kā brīvžurnālists sadarbojas ar angļu valodas plašsaziņas līdzekļiem “Al Jazeera”, “Bloomberg”, “Guardian”, “Politico”, “The New Republic”, “Time”, “Washington Post” un citiem.
“BBC Russian” mājaslapā ļoti īsās biogrāfiskās ziņās norādīts, ka Leonīds Ragozins “palīdzējis Austrālijas zeltračiem Sibīrijā”.
- Piezīme par biogrāfiskiem faktiem, kas norāda uz iespējamu vervēšanu Krievijas izlūkdienestā
Padomju laikā angļu valodu prestižajā Maskavas Valsts universitātē profesionāli mācīja ne visiem, bet lielākoties īpašai cilvēku kategorijai, ko uzskatīja par perspektīvu personu aģentūras bāzi darbam ārzemēs. Darbs tūrisma nozarē ir ideāls piesegs ārējās izlūkošanas pārstāvjiem ārzemēs, īpaši Krievijā 1998. gadā, kad parastu Krievijas pilsoņu ceļojumi uz Rietumeiropu, nemaz nerunājot par Ameriku vai Dienvidaustrumāziju, drīzāk bija izņēmums, nevis ikdienas parādība. Vēl neparastāki ir kontakti ar ārzemniekiem no Austrālijas Sibīrijā.
Paliek balts plankums biogrāfijā, kāpēc ģeologs, tulkotājs un aģents (šai reizē tūrisma aģentūras) Leonīds Ragozins pēc tam, kad “palīdzējis Austrālijas zelta meklētājiem” 1998. gadā, izlēma kardināli mainīt darbības profilu un kļūt angļu preses darbinieks. Viņš uzreiz saņēma amatu prestižajā Britu raidsabiedrības pārstāvniecībā Maskavā. Ragozins strādāja ar trīs gadu pārtraukumu atbildīgā un ietekmīgā producenta amatā līdz 2013. gada decembrim. Šai laikā viņš vēl paguva no 2007. gada janvāra līdz 2010. gada jūlijam strādāt par ārzemju ziņu redaktoru žurnālā “Russkij Newsweek”.
Vērts atgādināt, ka jebkurš ārzemju plašsaziņas līdzekļu pārstāvis Krievijā, arī BBC Maskavas biroja, nemaz nerunājot par darbinieku, kurš ir Krievijas pilsonis, ir prioritārs un obligāts Krievijas speciālo dienestu — Federālā drošības dienesta pretizlūkošanas un Ārējā izlūkošanas dienesta — apstrādes un darbības novērošanas objekts. Netraucēta ilgstoša Ragozina darbība minētos amatos nozīmē obligātu sadarbību ar Krievijas speciālo dienestu operatīviem darbiniekiem, uzskata “InformNapalm”.
- Krievijas agresijas sagatavošanas fāze pret Ukrainu
2013. gada beigās Ukrainā sākās “cieņas revolūcija”. Tikmēr Krievijas speciālie dienesti jau gatavoja aktīvu iebrukuma posmu un gatavojās Krimas sagrābšanai. Vienkāršie krievi to vēl nenojauta. Bet Krievijas specdienestiem sākās jauni prioritāri uzdevumi — veidot Rietumu sabiedrības viedokli, ka “ne viss ir tik viennozīmīgi”, atšķaidīt faktus par Krievijas agresiju, maskēt to un piespiest Rietumus atteikties no atbalsta Ukrainai.
Diezgan dīvaina sakritība ir fakts, ka prestiža pilnā un brangi apmaksātā žurnālista Ragozina darbība viņa dzimtā Maskavā piepeši pārtrūkst tieši 2013. gada decembrī. Tas sakrīt ar Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieku mobilizāciju, kas saņēma jaunus prioritārus uzdevumus. Tāpat žurnālists Ragozins, kam ir pulka ārzemju plašsaziņas līdzekļu kontaktu un pieredze angliski runājošā vidē, “piepeši izlēma pārcelties” uz Rīgu, kaut atklāta Krimas sagrābšanas fāze un sankcijas, kas saistītas ar Krievijas agresiju, vēl bija aiz kalniem.
Pirmās Ragozina publikācijas izdevumā “Al Jazeera” sākās tieši 2013. gada decembrī līdz ar pārcelšanās sākumu uz Latviju un “nejauši sakrita” tieši ar aktīvu protestu sākšanos Ukrainas teritorijā. Tā 2013. gada 23. decembrī “Al Jazeera” iespieda pirmo viņa rakstu par Ukrainu, kam bija ambiciozs nosaukums “Ukrainas protesti: skats no Maskavas”.
Rakstā Ragozins nepārsūdzami un nepamatoti runāja par iedomātām “krievu problēmām Ukrainā”, “briesmām no ukraiņu nacionālistu puses”, izplatīja provokatīvas tēzes par “Ukrainas krievu reģioniem” un “Ukrainas valsts robežu mākslīgumu”, kas pilnībā atbilda Kremļa propagandas saukļiem. Vienlaikus viņš centās aizmālēt acis Rietumu auditorijai, nepatiesi stāstot par iedomātu “Krievijas vienaldzību pret notikumiem Ukrainā”.
Uzziņai. Hibrīdkara veikšana pēc bēdīgi slavenās “Krievijas ģenerāļa Gerasimova doktrīnas” noteikumiem prasa obligātu intensīvu informācijas un propagandas atbalstu, kura mērķis ir apspiest agresijas upurvalsts pretošanās gribu, kā arī neitralizēt iespējamo starptautisko reakciju uz Krievijas agresiju. Par efektīvām Krievijas ietekmes platformām papildus Krievijas valsts propagandas struktūrām Krievijas ārējās izlūkošanas vadība uzskata pārstāvniecības, tostarp neoficiālas, ES un NATO valstīs. Viena no tādām neoficiālām destruktīvas ietekmes platformām ir maskēta “brīvžurnālistu”, “ekspertu” un citu “sabiedriskās domas līderu” darbība ārzemēs.
Jāatzīst, ka Leonīda Ragozina pārcelšanās uz Latviju no maskēšanās viedokļa bija sagatavota diezgan labi, kaut ne ideāli. Lai izskaidrotu iemeslus tādai “gribēšanai pārcelties” uz Krievijai tuvāko NATO valsti (kuru tāpat kā agrāk Kremlī uzskata par pēcpadomju un tāpēc piemērotu raitai iekļūšanai), tika izvēlēts iedomātas Leonīda Ragozina “opozīcijas darbības” un “žurnālista darba grūtību” temats.
Šeit varam papildināt “InformNapalm”, ka Ragozina leģenda par pārcelšanos uz Latviju ir visai pretrunīga.
Uzziņai. Dokumentālam jebkādu izdomātās aģenta “biogrāfijas” pozīciju apstiprinājumam parasti ideāli piemēroti video un foto materiāli, kas uzņemti īstu opozīcijas protesta akciju laikā, īpaši fiksēšana, kā “objektu” aiztur tieši policijas vai drošības dienestu pārstāvji, un kas pēc tam kļūst plaši pazīstami ārzemēs.
Tāpēc neizbrīna, ka starp daudziem demonstrantiem, ko aizturēja opozīcijas akciju laikā Bolotnajas laukumā Maskavā 2012. gada maijā un pēc tām, tieši Ragozina aizturēšanas fotogrāfija ir kvalitatīvi nostrādāta un ļauj viņu pazīt plašsaziņas līdzekļos. Toties policijas darbinieku sejas ir izziestas un neskaidras. Tieši ar šo fotogrāfiju vēlāk Leonīds Ragozins centās vēlreiz apliecināt savu “opozīciju” zināmā Latvijas mājaslapā “Re:Baltica” 2019. gada decembrī, kad nesekmīgi mēģināja iegūt pastāvīgas uzturēšanās atļauju Latvijā.
Turklāt speciālo dienestu kontrolētajā Krievijas presē Ragozinu mērķtiecīgi un nerimtīgi reklamē kā kaut kādu “Sorosa politisko spēku” pārstāvi.
Apliecinot savu “opozīciju” intervijā krievvalodīgam Latvijas informācijas resursam “Delfi”, Ragozins apgalvoja, ka Krievijā viņam radušās kaut kādas “grūtības žurnālista darbā”, kaut gan viņš “nav vajāts”, tāpēc viņš ar sievu “nopirka dzīvokli Rīgā” un pēc tam pārcēlās uz turieni.
Te īpaši jāpiemin, cik smalki izskaidrota Ragozina nekustamā īpašuma iegāde Rīgā — par līdzekļu avotu dārga Rīgas dzīvokļa iegādei nosaukta it kā vienīgā dzīvokļa pārdošana Maskavā. Tas nav taisnība, jo Maskavā ar Krievijas pilsoņa Leonīda Aleksejeviča Ragozina vārdu dokumentāli noformēti vismaz divi dzīvokļi.
Tā 2014. gadā Ragozins diezgan viegli ieguva termiņuzturēšanās atļauju Latvijā uz 5 gadiem un izvērsa aktīvu darbību, kurā sāka iezīmēties konsekventa agresīvu Krievijas propagandas vēstījumu īstenošana. Dubļainā destruktīvā straumē sāka līt pretlatviskas un pretukrainiskas publikācijas, ko Ragozins popularizēja ietekmīgos Rietumu angļu valodas izdevumos.
- Ragozina vēstījumu un publikāciju piemēri
2014. gada 19. jūlijā (tas ir, tikai divas dienas pēc traģēdijas) izdevums “Al Jazeera” laida klajā Ragozina publikāciju angļu valodā par Malaizijas lidmašīnas “Boeing 777” katastrofu lidojumā MH17. Rakstam bija daiļrunīgs nosaukums: “Kas ir atbildīgs par MH17 traģēdiju?” Raksta īpatnība, kas vērsta uz angļu valodā runājošās pasaules mērķauditoriju, bija tāda, ka, formāli nosodot konfliktu Ukrainas teritorijā, Ragozins neatlaidīgi un mērķtiecīgi izklāstīja dažādas kļūdainas “traģēdijas versijas” un minēja piemēram civilas Krievijas lidmašīnas “agrāku Ukrainas veiktu notriekšanu” “mācībās 2001. gadā”. Iespējams, ka tieši šis vēstījums, kaut saturiski īss, bija galvenais slepenais psiholoģiskais īpašais raksta vēstījums, kas negatīvi darbojas lasītāja zemapziņas līmenī.
Cits ievērības cienīgs piemērs ir 2019. gada 16. marta raksts “Krimas aneksija: politiskās manipulācijas meistarklase”. Tajā Ragozins pauž cinisku “apbrīnu” par Putina it kā “Krimas aneksijas meistarību”, kam ir skaidrs mērķis uzspiest starptautiskai sabiedrībai politisku pozīciju par Krimas tā sauktā “Krievijas statusa” de facto atzīšanu.
Šie ne tuvu nav visi piemēri. Kopumā no 2013. gada decembra līdz 2021. gada augustam brīvžurnālists Leonīds Ragozins publicējis tikai izdevumā “Al Jazeera” vien 35 rakstus angļu valodā par svarīgiem notikumiem, lielākoties Ukrainā. Lielākajā to daļā, maskējoties ar “uzskatu neitralitāti”, redzama galvenā informācijas līnija pārcelt uzsvarus, atšķaidīt un samazināt Kremļa vainu Krievijas agresijā pret Ukrainu un pat ar dažādiem ieganstiem attaisnot nelikumīgas Krievijas režīma darbības.
Turklāt šķiet, ka viņam iegaršojies, varbūt ne bez stimulēšanas no Maskavas, un viņš sācis noliet dubļiem savas dzīvesvietas valsti — Latviju, tās vadību un konstitucionālos politiskos spēkus.
Nomelnojošais raksts par “Intermarium” pelna īpašu uzmanību, jo ir ārkārtīgi pretlatvisks un pretukrainisks informācijas produkts. Šajā “žurnālistikas izmeklēšanā” Ragozins visādi kritizē un cenšas piesiet aiz ausīm “sakarus” starp Latvijas Nacionālās apvienības pārstāvjiem un Ukrainas “neonacistiem”. Iespējams, galvenais viņa publikācijas uzdevums bija diskreditēt un bloķēt Latvijas starpvalstu sakarus ar Ukrainu un vairākām Baltijas valstīm, kā arī kopīgas reģionālās attīstības projektus, tostarp “Intermarium” projektu, kas Maskavai kategoriski nepatīk.
Šī publikācija bija tikai pirmais Krievijas speciālās operācijas posms. 2019. gada 17. decembrī, atsaucoties uz tā saukto Ragozina “žurnālistikas izmeklēšanu”, galvenais Krievijas propagandas kanāls “Sputnik” publicēja savu destruktīvo Krievijas speciālo dienestu materiālu, kas bija vērsts, lai ietekmētu ASV valdību un sabiedrību.
Turklāt šis materiāls kļuva plaši izplatīts ar Krievijas speciālo dienestu troļļu fabriku tīklu atbalstu, to aktīvi izplatīja krievu valodas propagandas vietnēs un sociālos tīklos.
Ragozina angļu valodas publikāciju valodas analīze, to satura analīze, stila kļūdas un tekstu semantisko konstrukciju noformējuma īpatnības norāda uz augstu varbūtību, ka šos materiālus gatavojuši dažādi krievvalodīgi autori. Liekot vērā šos novērojumus, var pieļaut, ka Ragozinu bieži izmanto ne tikai kā žurnālistu patstāvīgai no Maskavas saņemtu vēstījumu apstrādei, bet arī kā “nopludināšanas” avotu ar viņa vārdu iepriekš sagatavotiem materiāliem angļu valodā.
Ievērības cienīgi, ka pašā Latvijā, kur kopš 2014. gada dzīvo šis krievu žurnālists, 2020. gadā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteicās izsniegt Ragozinam pastāvīgas uzturēšanās atļauju. Informāciju par to izplatīja Krievijas propagandas resurss “Sputnik Latvia”.
- Secinājumi
Latvijas speciālie dienesti, iespējams, arī sen seko Krievijas brīvžurnālista Leonīda Ragozina destruktīvai informācijas darbībai, kurš, pēc daudzām netiešām pazīmēm, var būt Krievijas speciālo dienestu ietekmes aģents. Pagaidām viņš turpina kalpot kā “autors” publikācijām Rietumu medijos, kuru mērķis ir diskreditēt Ukrainu un Latviju starptautiskā arēnā.
Nav izslēgts, ka Krievijas speciālie dienesti arī izlēmuši izmantot Leonīdu Ragozinu un citus brīvžurnālistus kā avotu pretukrainisku vēstījumu ražošanai Rietumu plašsaziņas līdzekļos, saasinoties Ukrainā politiskam skandālam ap tā saukto “Vāgnergeitu”.
Diezgan dīvaini, ka Krievijas žurnālisti, kuri it kā bijuši spiesti pamest savu tēviju Krievijas represīvās sistēmas spiediena dēļ, tā vietā, lai rakstītu par Krievijas iekšējām problēmām, daudzajiem noziegumiem uz rasisma pamata, Krievijas hibrīdvienībām, piemēram, “Rusič” un Vāgnera grupām, fokusē savu darbību, lai diskreditētu Ukrainu. Jo tieši Ukraina noteikti ir Krievijas agresijas upuris. Tieši tādi Krievijas “opozīcijas” žurnālisti, kas dzīvo NATO valstīs, ir lielisks instruments, lai vēl vairāk veicinātu Krievijas agresiju Rietumos, jo īpaši Baltijas valstīs.
