LGBTQ ideoloģijas tumšā puse

Viens no lielākajiem iebildumiem pret LGBTQ ideoloģijas izplatību ir tās negatīvā ietekme uz nenobriedušu bērnu prātiem. Ik pārdienas virtuālo telpu pāršalc kārtējie šausmu skati no ASV, kuros redzams puskails, ķēmīgi izkrāsots transseksuālis, kas ieradies skolā apciemot bērnus, lai skaidrotu viņiem seksualitātes plūstošo, nenoteikto iedabu, bērnu nebeidzamās izvēles iespējas attiecībā uz savu ķermeni, dzimuma nenoteiktību vai ko tamlīdzīgu. Mūsu vietējie LGBTQ ideoloģijas adepti (kā gan citādi!) apgalvo, ka Latvijā līdz šādam vājprātam nekad nenonākšot un viņi nevēloties neko citu kā tikai līdztiesību, kas seko veselā saprāta likumiem. Taču būtu kļūdaini uzskatīt LGBTQ pedofilisko noslieci par transgresiju, kas izveidojusies laika gaitā un raksturīga tikai ASV, vai domāt, ka tā izriet no kādiem sagrozījumiem vai pārpratumiem; patiesībā šī nosliece ir iekodēta pašā LGBTQ kustības DNS jau tās pirmatnējā “amēbas” formā.

Bieži vien, meklējot LGBTQ kustības saknes, cilvēki atduras pret odiozajiem franču postmodernistiem, kuri ar Mišelu Fuko priekšgalā pirmie sāka apšaubīt dzimuma un seksualitātes fiksēto dabu, raksturojot to kā plūstošu, nenoteiktu, ārējām ietekmēm un paša cilvēka izvēlei pakļautu. Šeit arī parādās pirmās izteiktās pedofiliju atbalstošās noslieces: 1977. gadā franču “inteliģences zieds” paraksta manifestu, kas aicina atcelt JEBKĀDUS vecuma ierobežojumus attiecībā uz seksuālajām attiecībām, starp parakstītājiem ir gan Žils Delēzs, gan Mišels Fuko, Žans Pols Sartrs, Simona de Bovuāra, Žaks Deridā un daudzi citi.

Mišels Fuko dēvēja šādus likumus par diskriminējošiem, piedevām no šīs “diskriminācijas” lielākoties ciešot tieši geji. Pats Fuko, kā atklājās tikai daudzus gadus vēlāk, patiešām arī bija plēsonīgs pedofils, kas bieži devās uz Tunisiju, kur maksāja par seksu jauniem zēniem, dažreiz pat tikai deviņus gadus veciem. Šeit arī izgaismojas kāds svarīgs aspekts, kas raksturo LGBTQ ideoloģiju, – aiz šķietamās cīņas pret diskrimināciju patiesībā slēpjas vienkārša, dzīvnieciska, nihilistiska vēlme apmierināt savus tumšākos instinktus, kurus normālā sabiedrībā ierobežo dažādi tabu. Šādi, atpakaļgaitā sekojot vēsturiskajai līknei, mēs nonākam pie kāda cita francūža, sliktākā no sliktākajiem, marķīza de Sada.

Lai gan par de Sadu dzirdējuši visi un viņš galvenokārt pazīstams kā perverss tips, kura vārds devis nosaukumu sadismam, turklāt šāds raksturojums pilnīgi atbilst patiesībai, viņa darbos ir arī zināms filosofisks dziļums, ko nav mazsvarīgi izprast.

De Sada principiālā nostādne ir tāda, ka cilvēka instinktīvās gribas izpausmes nedrīkst ierobežot ne morāle, ne sabiedrība, ne likums, ne kāds augstāks spēks – dzīves virsuzdevums ir netraucēta visu savu iegribu apmierināšana. De Sads šo neierobežoto rijību sauc par Dabu un vēlmi to iegrožot uzskata par noziedzīgu. Šajā nostādnē nav grūti saskatīt paralēles ar mūslaiku LGBTQ ideoloģiju, kas ikvienu tabu uztver kā stigmatizējošu un indivīda brīvību ierobežojošu. Tas attiecas arī uz pedofiliju.

Šeit, jau vairāk pietuvojoties mūsdienām, svarīgs ir kāds cits teksts, ko pamatoti uzskata par modernās “kvīru teorijas” (Queer Theory) centrālo manifestu un patieso aizsākumu: Geilas Rubinas (Gayle Rubin) eseja Thinking Sex. Darbs iesākas šķietami nevainīgi – ar izvērstu seksuāla puritānisma nopēlumu, izmantojot dažādus vēsturiskus piemērus. Tālāk Geila Rubina nosoda likumus, kas ierobežo pornogrāfijas izplatīšanu un uzglabāšanu, kā arī abortu aizliegumus, apraksta policijas reidus geju pirtīs un tamlīdzīgas, viņasprāt, šausmīgas netaisnības.

Taču visai drīz ieskanas tumšāka toņkārta, Geila Rubina izvērsti mēģina pierādīt, ka robežšķirtnes, kas atdala normālu (viņas vārdiem – “LABU”) seksuālo praksi no tādas, ko sabiedrības vairums redz kā “SLIKTU”, ir arbitrāras un mākslīgi veidotas. Šeit arī sākas pedofilijas apoloģētika, Geila Rubina uzskata, ka vēlme pasargāt bērnus no pārlieku agrīnas saskares ar seksualitāti ir tikai morāla panika un konservatīvā patriarhālisma dominances izpausme. Kopumā viss teksts, kas tapis 1984. gadā, lasāms kā tumšs paredzējums nākamajiem četrdesmit gadiem – Geila Rubina, līdzīgi kā savulaik de Sads, uzskata, ka jāatceļ visi seksuālie ierobežojumi, ka indivīdam līdz galējai robežai jāļaujas visām savām instinktīvajām iegribām, lai cik tās būtu vājprātīgas un nepieņemamas. Rubinas skatījumā neviena iegriba nav vājprātīga vai nepieņemama, ir tikai sabiedrības aizspriedumi, kas šīs iegribas pilnīgi mākslīgi par tādām padarījuši.

Teksts ir piebārstīts ar nebeidzamām atsaucēm uz jau minēto Fuko, taču neizpaliek arī Kārļa Marksa citāti. Paša Marksa ietekme uz LGBTQ kustību ir pārvērtēta un nenozīmīga, taču marksisma ideoloģija tiek izmantota, lai pasniegtu šo pamatā nihilistisko un patoloģiski egoistisko filosofiju kā cīņu par vienlīdzību, pretojoties buržuāziskā heteroseksuālā patriarhālisma diktātam. Šajā aspektā de Sads bija daudz godīgāks un cienījamāks, jo neminstinoties atklāja savus uzskatus visā to pilnībā, savukārt LGBTQ piesedzas ar vienlīdzības vīģes lapu, kaut arī patiesībā viņu vadmotīvs ir absolūts egocentrisms.

Mūsu dienās Geilas Rubinas stila teksti tiek ražoti vairumā, tie straumēm plūst no universitātēm un dažādām NVO, kļuvuši par meinstrīma literatūru, vēlīnā liberālisma zelta standartu, bet vai mēs ļausim Geilas Rubinas murgu vīzijām kļūt par realitāti arī mūsu Latvijā?

Arturs Dzirnavnieks

Dalies:
Facebook
Twitter
WhatsApp
Ukrainas atbalsta mītiņš

Ukrainas atbalsta sapulce

“Austošās Saules” atbalsta sapulce pretī Ukrainas vēstniecībai 24. februārī pulcēja vairākus desmitus Ukrainas draugu. Sanākušos uzrunāja Ukrainas vēstnieks

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.