Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un tās saistību ar politiku.

Diskusijas par mākslas formu (klasisku vai modernu) ir mazliet nevietā. Daudz būtiskāk ir runāt par mākslas funkciju. Vienus un tos pašus uzdevumus mākslinieks var paveikt gan ar klasiskām, gan modernām formām.

Pēc funkcijas visās kultūrās un civilizācijās māksla izpildīja trīs galvenos uzdevumus:

  1. Māksla kā tehniskā prasme (no kā arī cēlies pats mākslas vārds) – amatniecība, arhitektūra, tautas māksla. Tiek lietoti arī tādi jēdzieni kā “cīņas māksla”, “tiesāšanās kā māksla” u.c. salikumi, kas apzīmē augsta līmeņa prasmi.
  2. Uz ideālu vērstā māksla – tā ir mākslas audzinošā funkcija. Grieķu skulptūra un gotiskā katedrāle varbūt pēc formas ir pilnīgi atšķirīgi veidojumi, taču abi iemieso akmenī noteiktu kultūras ideālu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Kultūras ideālus var paust arī ar moderniem mākslas veidiem – no futūrisma stila līdz smagā metāla vai elektroniskajai mūzikai.
  3. Ideoloģiskā māksla – māksla, kas apliecina, leģitimizē vai propagandē varu.

 

Kaut arī atbaidošu un bezjēdzīgu “performanču”, “murāļu” u.c. formu darbu autori visbiežāk pauž, ka ir apolitiski, tā arī ir ideoloģiska māksla. Tā pavisam noteikti nav māksla, kas pildītu pirmo vai otro mākslas uzdevumu. Bet kas ir šī ideoloģija? Paraudzīsimies uz pašiem darbiem.

Tie ir individuālistiski (atspoguļo autora slēgto iekšējo pasauli), kosmopolītiski (tie nav pieskaitāmi nevienai nacionālajai kultūrai), materiālistiski (to vērtība tiek mērīta naudā), nihilistiski (tie noraida augstākus ideālus) un egalitāri (ikviens var būt mākslinieks – neatkarīgi no talanta un prasmēm). Labākajā gadījumā daži no šiem darbiem pauž kādu interesantu koncepciju un būtu raksturojami kā filozofiski vingrinājumi vai sociāli eksperimenti, bet ne kā māksla klasiskā izpratnē.

Taču daudz biežāk te slēpjas kas cits. Pirmkārt, jau lielākā daļa mūsdienu postmoderno autoru nepiedāvā neko jaunu. Visbiežāk tas ir Dišāna pisuārs n-tajā veidolā (“arī šī skaitās māksla”), pašmērķīga sevis izrādīšana vai auditorijas šokēšana (“mākslas mērķis ir justies neērti”), bet pāri visam tas ir politisks vēstījums – Tu neesi nekas! Tu neizlemsi to, kas ir attēlots publiskajā telpā. Ja tu redzi, ka tas ir kaut kas neglīts, tad neko nesaproti – ej izglītojies! Tu nedrīksti uzticēties savai izpratnei par Labo, Skaisto un Patieso – klausi, ko par to saka “elite”, vai arī klusē!

Protams, ne visi postmodernie autori veido savus darbus ar šādu motivāciju, taču viņi tai noteikti pievienojas, kad viņi izrādās “nav saprasti” (kaut arī šokēšana bija viņu mērķis). Taču daudz svarīgāki ir viņu sponsori un reklamētāji, kas veido kolektīvo spiedienu katru mēslu atzīt par spožu dimantu. Bieži motīvi ir arī koruptīvi, bet tā ir cita tēma.

Nekas nav nevainīgi, ja tas parādās publiskajā telpā. Viss, ko mēs redzam, dzirdam un sajūtam, ietekmē mūsu zemapziņu, bet tā – rīcību. Šeit neatkārtošu daudzu satraukumu, ka minētais murālis traumē bērnu psihi. Tomēr estētika, kas ir acīmredzami neglīta, haotiska un bezjēdzīga, tieši to arī vairo – neglītumu, haosu un bezjēdzīgumu.

Protams, ka gan šīs vērtības, gan attiecīgu mākslu visvairāk aizstāv kreisie internacionālisti, intersekcionālisti un interseksuāļi. Naivākie no viņiem neredz problēmas, jo ir materiālisti un netic cilvēka dvēselei. Ja tādas nav, tad arī to nekas nevar negatīvi ietekmēt. Tie, kas ir ne tikai materiālisti, bet arī prātā vājāki, pauž, ka to, ko no bērniem nevar noslēpt, vajag uzlikt uz sienas publiskajā telpā. Bet gudrākie no viņiem apzinās aprakstīto problēmu – un šis uzbrukums ir apzināts.

Mūsu kultūrā jau tradicionāli ir pastāvējis dalījums starp augsto un tautas mākslu. Ja agrāk tauta augstajai mākslai nespēja piekļūt sava materiālā stāvokļa dēļ, tad tomēr to cienīja un tiecās to izprast. Elite bija tie, ko ikviens vēlējās atdarināt. Šobrīd pastāv dalījums starp divām pasaulēm – “eliti”, kas jūsmo par autoru, kura darbos ir redzamas pedofiliskas, kanibālistiskas un sātaniskas ainas, un tautu, kuru šī “elite” nicina. Pavaicājiet sev – vai gribat būt daļa no šīs “elites”? Vai arī tai ir pienācis laiks iet?

Kurts Bruševics

Dalies:
Facebook
Twitter
WhatsApp
Ukrainas atbalsta mītiņš

Ukrainas atbalsta sapulce

“Austošās Saules” atbalsta sapulce pretī Ukrainas vēstniecībai 24. februārī pulcēja vairākus desmitus Ukrainas draugu. Sanākušos uzrunāja Ukrainas vēstnieks

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.