Vispirms jādefinē vide un mērķauditorija, proti, kur un kam šī skola ir domāta. Tā būtu latviešu valodas plūsmas pamatskola Latvijā, kas atrodas tālāk no centra — piepilsētā ar ērtu gan privātā, gan pilsētas un starppilsētu sabiedriskā transporta pieejamību, galvenokārt tuvējās apkaimes dažādu tautību bērniem. Skolas teritorijā ir daudzfunkcionāls sporta laukums un dārzs, kur rīkot āra aktivitātes, savukārt teritorijas tiešā tuvumā atrodas ūdenstilpe — ezers vai upe, mežs un klajums, kur iespējams elpot svaigu gaisu un norobežoties no pilsētas trauksmainās ikdienas.
Par skolas ēku. Tajā ir trīs virszemes stāvi un divi pagrabstāvi ar bumbu patversmi, arhīvu, noliktavu, baseinu un pirti, savukārt mansardā — bibliotēka ar soliem, sēžammaisiem un šūpuļtīkliem, observatorija un siltumnīca ar dārzeņiem un augļiem. Savienojot pirmos divus stāvus, vienā ēkas spārnā izbūvēta daudzfunkcionāla zāle sportam un kultūras pasākumiem, savukārt cilvēku ar kustību traucējumiem vajadzībām kalpo divi parastie un viens kravas lifts — lielgabarīta inventāra pārvadāšanai. Skolu ar enerģiju apgādā siltumsūknis, vēja ģenerators, saules paneļi un citas atjaunojamo resursu tehnoloģijas. Telpas ir gaišas ar lieliem logiem un augstiem griestiem, pie sienām vairums tapešu ir kā flomāsteru tāfeles, kur skolēni var ļaut vaļu savai iztēlei un izpausties radoši. Klasēs ir dažādi krāšņum- un garšaugi par kuriem rūpējas paši skolēni, skapjos ir Lego klucīši un māls veidošanai, solu un krēslu augstums ergonomiski regulējams pēc vajadzības. Katrā klasē mācās vidēji 15–20 skolēni un katram ir savs skapītis, kur uzglabāt personīgās mantas.
Skolas iekšējās kārtības noteikumi veidoti aicinošā un rosinošā formā, iespēju robežās izvairoties no aizliegumu lietojuma tekstā. Nereti priedēklis “ne-” vārdu sākumā mēdz iedarboties tieši otrādi, kā pretējs stimuls, kā arī aizliegums sevī nes līdzi kārdinājumu to pārkāpt (taču, pēc vajadzības, to var arī mērķtiecīgi pielietot pedagoģiskajā procesā). Klases iekšējās kārtībās noteikumus jaunā mācību gada pirmajās dienās skolēni sastāda kopīgi, paši izvirzot iespējamo problēmsituāciju risināšanas variantus, taču pedagogs regulē, lai skolēnu izvirzītie koriģējošie risinājumi būtu samērīgi konkrētajām situācijām. Savas grupas pašregulācijas un pašdisciplīnas rezultātā skolēnos attīstās patstāvība un “audzināšana” kā piespiedu līdzeklis no klases audzinātāja puses lielākoties vairs nav aktuāls.
Par uzkopšanu. Skola nealgo nedz apkopēju, nedz sētnieku, jo šīs funkcijas (koplietošanas zonās — rotācijas kārtībā) veic skolēni un skolotāji, tādējādi veicinot patstāvību un līdzatbildību par savas apkārtējās vides uzturēšanu kārtībā — arī skolas dārzā, līdzās tur absolventu iestādītajiem kokiem (šajā skolā — ābelēm, bērziem, eglēm, kļavām, liepām un ozoliem), katra klase iekopj savu puķudobi un mācību laikā rūpējas par tās augiem. Divas reizes mēnesī notiek savstarpēja vērtēšana, kurā noskaidro koptāko klases telpu un gaiteni, suminot čaklākos. Šī ir ierasta prakse Japānas vispārējās izglītības iestādēs.
Skolas ēdnīca sadarbojas ar vietējiem lauksaimniekiem un mājturības skolotāju; pievērš vērību veselīgam uzturam, kā arī dažādu tautu tradicionālo ēdienu daudzveidībai, ēdienkarti regulāri dažādo, atkarībā no skolēnu vēlmēm un svaigi pieejamajām veltēm konkrētajā gadalaikā; skolēni iesaistās ēdienu servēšanā un nokopšanā. Atkarībā no vecumposma, ir izdalīti atšķirīgi garie ēšanas starpbrīžu (40–60 min) laiki, lai savstarpēji netraucēti ēdnīcā varētu ieturēties optimāls cilvēku skaits.
Par mācību darba organizāciju. Otrajā stāvā mācās 1.–3. klase (šeit mācību telpās ir krāsaini soli un krēsli, mājo rotaļīga gaisotne), trešā stāva vienā pusē mācās 4.–6. klase (gradācija), otrā — 7.–9. klase (soli un krēsli vienā tonī). Solu izvietojums tiek dažādots atkarībā no stundas plāna. Eksakto priekšmetu mācību telpu laboratorijas darbiem nepieciešamais aprīkojums tiek izmantots gan ikdienas mācību procesā, gan projektu ietvaros. Īpaša nozīme ir skolēnu pētnieciskajam mācīšanās procesam, kur viens fenomens tiek pētīts no dažādiem aspektiem individuāli vai strādājot grupās. Skola piedāvā plašas iespējas darboties interešu pulciņos pēc stundām, tādējādi izkopjot savas spējas dažādos virzienos — tas ir svarīgi arī vecākiem, kuri atvasēm nevar atbraukt pakaļ uzreiz pēc stundu beigšanās. Visus mācību priekšmetus caurviju veidā sasaista Latviskās dzīvesziņas tradicionālais pasaules redzējums ar gadskārtu ritējumam atbilstošu mācību satura tematisko secību un Dailes mācība, kur skolēni izzina skaistumu (ētiku un estētiku) dažādās nozarēs, veseluma pieejā (holistiski) veido izpratni par daiļo, kas savukārt ieņem svarīgu lomu vērtību sistēmas un personības pilnveidē. Mācību process ir sistematizēts; atbilstoši vecumposmam pagarinās mācību stundu garums; vienlaikus metodika ir elastīga un pielāgojama atkarībā no katra skolēna spējām, iespējām un vajadzībām. Stundās, it īpaši agrīnajā vecumposmā, jauna mācību satura apguvē izmantojam luksoforu pieeja: zaļā lapiņa — saprotu pilnībā un varu paskaidrot biedriem, dzeltenā lapiņa — saprotu daļēji, bet vajag paskaidrojumu, sarkanā lapiņa — nesaprotu. “Zaļie” palīdz “dzeltenajiem”, bet “sarkanajiem” palīdz skolotājs. Klasēs, kur ir vismaz viens bērns ar īpašām vajadzībām, strādā papildus personāls.
Skolas uzdevums ir būt par vietu, kurp skolas darbinieki, pedagogi, skolēni un viņu vecāki dodas ar prieku un lepnumu; vietu, kur katru dienu var pavadīt lietderīgi gūstot (un mācoties kā gūt) jaunas, nostiprinot jaunapgūtās, pielietojot esošās zinības un patstāvīgi sintezējot risinājumus nebijušās situācijās; vietu, kur ikkatrs, izjuzdams sevi kā sabiedrībai piederošu un vajadzīgu daļu, izkopj sociālās prasmes, tādējādi atbildīgi pilnveidojot un labāk sagatavojot sevi arvien jauniem dzīves izaicinājumiem.
Interesanti pēc savas izcelšanās ir vārdi teika, teikums, ticēt, ticība. Lai gan teikt tagad uztveram ar nozīmi sacīt, patiesībā tā nozīme ir veidot, darināt; teikt tad būtu ar sacīšanu ko veidot.. No šīs saknes nāk arī mūsu vārdi ticēt, ticība, tikums, tikls, pārticis, pārticība, kam visiem tagad ir vairāk vai mazāk abstrakta nozīme. Še pieder arī pats vārds tikt, kam tagad ir vispārīgā nozīme werden, apmēram tā pati, kas vārdā tapt. Šai nozīmē tikt vietā patiesībā vajadzētu būt *tekt, jo lietuviešiem ir tenku, tekau, tekti “piešķirtam tikt”. Tagadne tomēr būtu latv. tieku, un līdzās tieku, *teku, *tekt ar nozīmi “tapt, kļūt” kādreiz pastāvējis tieku, tiku, tikt ar nozīmi “veidotam kļūt”, tādējādi tikls var būt ar nozīmi labi veidots, bet var būt arī vispārīgi tapis, sal. augšzemnieku natekla=netekla literārā netikle vietā, t. i. nelabi tapušā, nelabi kļuvušā. Vēl tagad Latgalē šim vārdam ir maigāka nozīme „nerātns, neklausīgs” un ne tā asi negatīvā seksuālā nozīme, kas literārā valodā: natikle te meitene Latgalē ir neklausīgā, nerātnā meitene. Tālu ticis, izticis un pārticis cilvēks ir garīgi un arī materiāli stabils cilvēks; še klāt arī vecais adverbs tikuši (piemēram, 1585. g. katķisma ievadā: tikuši pamācīts top) “labi kārtīgi”; Vecā Stendera vārdnīcā kahds tizzis puisis: welch ein wohlgearteter Jüngling. Pats verbs ticēt (vecie i-celmu verbi agrāk bija nepārejoši un apzīmējuši atrašanos zināmā stāvoklī), kā māca prof. Endzelīns, savos pamatos nozīmējot “festgefügt sein”; ticība tad būtu “der Zustand des Festgefügtseins”.. Tikums tad nozīmē šādu atsevišķu stabili veidotu īpatnību; netikums ir tam pretējs. Saticība ir savstarpēja sakļaušanās, piekļaušanās.. [Atgriežoties] pie kārtotāja principa latvieša rīcībā. Tas izpaužas arī šajos estētiskās kategorijas jēdzienos. Jau teicām, ka taisīt burtiski nozīmē kaut ko taisnu darīt, līkumus novēršot. Bet ar darināšanu gan laikam saistās arī daiļuma jēdziens. Lietuviešiem ir vārds dailidė “galdnieks, koka apstrādātājs”, un ir iemesls domāt, ka mūsu dails, daiļš ir radies no saknes delt, dilt un pamatos nozīmējis it kā apdeldināts, t. i. no kura viss nelīdzenais, grubuļainais bija nodeldēts projām; pāri palikušais tad bija palicis daiļš, burtiski “apdarināts, apstrādāts”.
Manas ideālās skolas izglītības mērķis ir daiļš un ticis cilvēks.
Uģis Nastevičs, Ph.D., Mg. paed.
