Krievijas karš pret Eiropu šogad nebeigsies, tāpēc mums jāapzinās savas iespējas. Diemžēl mums atlikušas tikai divas izejas:
1)sakopot visus spēkus un resursus militārai palīdzībai Ukrainai, samazinot savas ērtības visos līmeņos;
2)padoties Krievijas virskundzībai Eiropā, ja turpināsim žāvāties kā līdz šim.
Trešās iespējas vairs nav. Trešo iespēju mēs esam nokavējuši.
Par laimi Baltijas valstīs krietna daļa cilvēku to ir sapratuši un dara visu iespējamo Ukrainas atbalstam, bet Rietumeiropā vairums vēl “gaida brīnumu” – cer, ka krievu tauta pamodīsies un apturēs karu, ka nevajadzēs upurēt savas ērtības Austrumeiropas glābšanai.
Pamatošu, kāpēc tas nevar notikt. Krievijas vēsture kopš 9.gadsimta sastāv no nepārtrauktas vardarbības: kņazu savstarpējie kariņi, varmācīgā tautas kristīšana, Ivana Bargā ārprātīgā valdīšana, Pētera I “loga ciršana uz Eiropu”, kari ar japāņiem un turkiem, I un II pasaules kari, sarkano slepkavu valdīšana PSRS, Afganistāna, Čečenija, Gruzija, Moldova, Ukraina. Kuru no šiem kariem uzsāka Krievijas pretinieki? Varbūt tikai I pasaules karu, bet visi pārējie ir “krievu dzīves telpas paplašināšana”. Krievu tauta ir sastutēta no trim savstarpēji nesaderīgām kultūrām: slāvu zemkopju ciltīm, mongoļu klejotājiem un vikingu iekarotājiem. Ukraiņi mēģina saglabāt slāvu dzīvesveidu un kultūru. Krievi to jau sen pazaudējuši, tāpēc viņiem “biomasas” īpatsvars ir krietni lielāks nekā citām tautām.
Nav cerību uz pārmaiņām Krievijā bez ārējas iejaukšanās, tāpēc nelolojiet veltīgas cerības – vai nu Krievija zaudēs šo karu vai arī Eiropa ies bojā. Tādēļ mums atlikušas tikai divas sākumā minētās iespējas.
Ainārs Oliņš
