“Naida runas” likumi Rietumeiropā jau ir noveduši pie daudzu cilvēku arestēšanas par viņu reliģiskās pārliecības paušanu. Vietējie Rozas Luksemburgas fanu kluba aktīvisti varbūt gribētu redzēt kristiešu arestēšanu arī Latvijā. Viņi aicina izņemt “kaitējuma” kategoriju krimināllikumā un paplašināt to līdz orveliskām “domu noziegumu” kategorijām – cietušā nav, bet viedoklis bija kontrrevolucionārs. Tas ir ne tikai absurdi, bet arī ārkārtīgi bīstami.
Te uzreiz jāpiebilst, ka, protams, aicinājumi izrēķināties ar kādu sabiedrības grupu ir jāsoda. Bet to jau šobrīd paredz krimināllikums. Problēma sākas tādiem likumiem, kas varētu Krišjāni Valdemāru novest cietumā par to, ka ar savu durvju zīmi “latvis” viņš ir paudis šķeļošu etnocentrismu un raisījis nesaticību ar citām tautām universitātē. Vai arī Gunāru Astru par to, ka viņš krieviskuma nospiedošo ietekmi mūsu zemē sauc par negatīvu faktoru. Tas viss taču raisa to briesmīgo nesaticību, ko varētu novērst, ja latvieši vienkārši izzustu – pareizi?!
Bet tagad skarbāks piemērs pie kā noved bailes no “naida runas”. Šis piemērs ir Roteremas (Rotherham) bērnu seksuālās izmantošanas skandāls. Nelielajā Anglijas pilsētā imigrantu bandas gadiem ilgi seksuāli izmantoja mazgadīgas meitenes – pamatā angļu tautības. Starp 1997. un 2013. gadu tika izvaroti 1400 (!) bērnu. Viņi tika izvaroti grupveidā, tāpat bērni tika piespiesti vērot izvarošanas, citi tika aplieti ar degvielu un viņiem tika draudēts, ka viņi tiks aizdedzināti – un tā ir tikai daļa no šausmām, kas viņiem bija jāpārdzīvo. Un Roterhama ir tikai viena no Anglijas pilsētām, kur šāda veida noziegumi ir notikuši.
Daudzi atbildīgo iestāžu darbinieki norādīja ļoti konkrētu iemeslu savai pasivitātei – bailes tikt nosauktiem par rasistiem. Citi liecināja, ka viņu priekšniecība aizliedza rīkoties. Policijas bailes tikt nosauktiem par rasistiem bija lielākas par uzdevumu aizsargāt pašus nevainīgākos sabiedrības locekļus. Un, neskatoties uz to, ka upuri pārliecinoši norādīja uz noziedznieku etnisko izcelsmi, sociālie darbinieki nedarīja neko, lai vērstos pie vietējām imigrantu kopienām un meklētu kādus risinājumus. Lūk, ko nodara politkorektums – šī necilvēcīgā pašcenzūra!
Protams, varētu jau daļēji saprast attaisnojumus, ka ir svarīgi novērst naidīgas attiecības kopienā, ka šādu noziegumu publiska izskanēšana veicinātu neiecietību (ja pieņemam, ka šādi “cēli” iemesli dominēja pār vienkāršām bailēm par savu ādu). Tomēr naidu jau veicina tieši noklusēšana, patiesības ignorēšana un noziegumu piesegšana. Patiesība naidu nevar veicināt – tikai meli. Te vietā ir atcerēties arī bēdīgi slavenās Ķelnes 2015./2016. Jaungada nakts masveida izvarošanas, ko pamatstraumes mediji izvēlējās noklusēt, jo tas taču neskanēja ar pašu sludināto propagandu par inženieriem un doktoriem, kas ieradušies Eiropā celt tās ekonomiku un bagātināt tās kultūru. Un tad viņi brīnījās, ka cilvēki vairs viņiem netic…
Atgriežoties pie Roteremas, bija vēl kāds aspekts – varbūt pats būtiskākais. Tas ir politiskais moments. Britu leiboristi (Lielbritānijas “Progresīvo” analogs) bija tie, kas atvēra Lielbritāniju masu imigrācijai, lai “iesmērētu labējo sejās dažādību”. Roteremā leiboristi bija tie, kas izvēlējās neredzēt drausmīgos noziegumus, jo viņiem svarīgāk bija pielabināties viņu pašu importētajam elektorātam. Un leiboristi ir visaktīvākie “naida runas” likumu lobētāji, lai apklusinātu tos, kas ir pret viņu vājprātīgo un genocidālo politiku (“naida runas” likumi Lielbritānijā pastāv jau sen, bet leiboristi iestājas par arvien drakoniskākām normām). Ne jau minoritātes rūp kreisajiem. Nē, viņiem rūp tikai viņu pašu politiskais izdevīgums uz sociālās katastrofas rēķina.
Kurts Bruševics
