– Jau gadu rit genocidālais Krievijas karš pret Ukrainu. Kādas ir jūsu prognozes par tā iznākumu?
– Nu gan paņēmāt par augstu! Lai daudzmaz ticami prognozētu iznākumu, jābūt vismaz speciālistam. Ar tādiem analītiķiem tagad pilns internets. Vienīgi varu – kā parasts zemnieks – pareģot pēc cūkas urīnpūšļa vai gaiļa sekstes sarkanuma. Rail Baltica celtniecība nav apturēta, robežu nostiprināšana norit pēc plāna, ar smagā bruņojuma piegādi Rietumi nesteidzas. Savukārt Krievija ar kara stāvokļa izsludināšanu vilcinās. Tas kopumā varētu liecināt, ka karš ieilgs. Viens ir skaidrs – tā “divvistu” impērija ir pārāk spēcīga, lai to uzvarētu konvencionālā karā. Tātad milzis jānokausē. Paies gads, vai pat divi, līdz Krievijas resursi apsīks, ar kapu kopām noklāsies draudoši liela daļa no tās “oblastjām” un kareivji, iespējams, pagriezīs stobrus pret saviem iznīcībā sūtītājiem. Lūk, tad arī mēs varēsim apsveikt Ukrainā dzīvi palikušos ar uzvaru.
– Kā mainījusies austrumeiropiešu un rietumnieku domāšana šā kara gada laikā?
– Īsā atbilde būtu – uz labu. Mūsu izpratnē. Ja agrāk viņu formas grozījās ap Eirovīzijas un Kannu festivāliem, tad tagad tajās dominē bailes tikt ierautiem kara virpulī. Redzīgākie gan saprot, ka tur jau plunčājas, izmisīgi cerot, ka varbūt kaut kā izdosies izrauties vai vismaz tikt cauri ar dažiem ierītiem malkiem. Viņi vēl nav izbaudījuši bezcerību. Tādu kā Latvija 1939. gadā un četrdesmitajos gados. Viņu domāšana kardināli mainīsies tikai tad, kad ugunsgrēks pārsviedīsies arī uz kādu no viņu mājām.
– Kādi ir ieguvumi un zaudējumi no kara?
– Runāt par ieguvumiem uz citu nelaimes rēķina no ētikas viedokļa būtu visai riskanti. Taču dzīve iekārtojusi tā, ka satrunējis koks mirstot dod vietu jaunai atvasei, un, vērojot ceļa negadījumu, citi autovadītāji pievērš uzmanību savai braukšanas mākai. Karš kaimiņvalstī nozīmē, ka uzbrucējs nav ķēries pie rīkles tev. Viss, pilnīgi viss ir relatīvs. Līdz ar karu esam ieguvuši daudz draugu. Un (NB!) nevienu līdz šim nebijušu ienaidnieku. Esam ieguvuši laiku labāk sagatavoties ienaidnieka uzbrukumam, kas nebūt vēl nav izslēgts. Zaudējuši esam mieru savās mājās.
– Vai karš Ukrainā varētu paātrināt Trīsjūru valstu savienības izveidošanos? Kāpēc mums tā būtu izdevīga un vajadzīga?
– Daudz kas atkarīgs no tā, kas tiks izlemts šā gada samitā Rumānijā. Taču ne man par to spriest. Ceru, ka neņemsiet ļaunā, ja atstāšu šo jautājumu neatbildētu. Ekonomika nav mana stiprā puse. Varu vienīgi piebilst, ka, manuprāt, šādas savienības radīšana atvieglotu palīdzību Ukrainai pēckara celsmes periodā. Latvija tajā savu līdzdalību ir pieteikusi. Neredzu iemeslu, kāpēc no šī procesa tagad būtu jāatiet malā.
– Kādi iemesli ir Vācijas un Francijas pozīcijai, piemēram, Vācijai ilgstoši atsakoties piegādāt Ukrainai tankus?
– Gribat mani iepīt globālajā politikā? Nezinu, nezinu, kas Šolcam un Makronam padomā. Pistoriusa kungs vienu “leopardu” apčubināja. Droši vien tagad iedos. Kad krievi būs to sakurinājuši, gan jau vēl atvēlēs divus-trīs. Kad arī to apkalpes būs ar vislielākā goda izrādīšanu apbedītas, no Amerikas atlidinās pa kādam “ābramsam”. Kā jau iepriekš atbildēju, šīs pasaules varenajiem nekādas steigas nav. Gan jau būs arī lidaparāti. Tos krieviem nosvilināt būs grūtāk. Tie esot pat labi redzīgiem neredzami. Nemaz nebrīnītos, ja izrādītos, ka pie Bosfora vai Dardaneļiem uz Turcijas atļauju iebraukt Melnajā jūrā gaida pa kādam Vācijas vai Francijas karakuģim. Sūnu sens latviešu sakāmvārds teic: “Lēnām brauksi, tālāk tiksi.” Iespējams, NATO izlūkdienesti to mācējuši atšifrēt.
– Kādu redzat Latvijas nākotni tuvākajos desmit gados? Kādas izmaiņas mums vajadzīgas? Vai ticat, ka mums izdosies nomest divvalodības jūgu? Kas vēl būtu darāms, lai mēs atbrīvotos no okupācijas sekām Latvijā?
– Nākotni redzu gaišu. Latvietis reālajā dzīvē ir vēl lempīgāks par igauni. Taču – reiz muguru iztaisnojis, to vairs kūkumā nelieks. Mums ir paveicies ar prezidentu. Pat paklanoties viņš saglabā staltu stāju. Viņu gan taisās apsūdzēt Lato Lapsa. Par ko, to mēs uzzināšot “pēc dažām nedēļām”. Pēc viņa sacītā izklausās, ka pats uzņemsies gan prokurora, gan tiesneša lomu. Tad nu kādam nāktos arī advokāta mantijā tērpties. Domāju ka man tā tīri labi piestāvētu.
Esam pateicību parādā iepriekšējiem prezidentiem, ka viņi ne tikai mācēja, bet arī spēja pasargāt Latviju no pilsoņu-nepilsoņu kara un sekmīgi novadīja līdz Egila Levita prezidentūrai. Tagad ir lielo izmaiņu laiks, kurā itin visiem, gribot vai negribot, jāizvēlas viena vai otra puse. Nacionālajiem spēkiem, pārvarot domstarpības sociālekonomiskos jautājumos, jāapvienojas cīņā pret krievu valodas dominēšanu. Nav ne mazāko šaubu, ka divvalodība saruks un izčibēs līdz minimumam jau tuvāko 2-3 gadu laikā. Nemaz nebūs jāgaida tie desmit. Nekādā gadījumā nedrīkstētu ļaut ar putekļiem pārklāties jēdzienam “dekolonizācija.”
Patiesībā tā jau ir sākusies. Tās krievu ģimenes, kurās bērni audzināti visa latviskā ienīstības garā, viņus laist latviskajās skolās negribēs. Pēc tam varēsim sākt runāt par Latvijas tautu kā par latviešu tautu.
Sarunājās Liāna Langa
