Vācu filozofs Frīdrihs Nīče ir viens no zināmākajiem un arī pretrunīgākajiem Rietumu filozofiem. Daudzi zina viņa citātus par “Dieva nāvi” vai “pārcilvēku”, bet nav iedziļinājušies to būtībā un uzskatu sistēmā, kuru viņš tiecās izveidot, bet kas aprāvās ar viņa traģisko saslimšanu un nāvi. Vienā rakstā nav iespējams apskatīt Nīčes attiecības ar reliģiju, ne arī padziļināti izvērst viņa filozofisko sistēmu. Mērķis ir apskatīt vispārīgi Nīčes galvenās idejas un to, kā tās varam piemērot šodienas situācijai un mūsu vajadzībām.
Kas ir Nīčes filozofijas būtība? Kāda tai ir nozīme šodien? Nīče ir nihilisma pravietis. Nihilisms nozīmē vērtību zudumu – pasaules bezjēdzīguma apziņu, kas rodas, kad reliģija zaudē savu ietekmi. Nē, Nīče nesvin nihilismu – viņš to izdzīvo sevī, redz tā briesmas un meklē risinājumu.
Kas ir nihilisma briesmas? Tā ir “pēdējā cilvēka” valdīšana mūsu civilizācijā. Cilvēka, kas neko nevēlas, pēc nekā netiecas, kam pietiek ar komfortu, ar mazumu, ar “vienlīdzību”, “sociālo taisnīgumu” vai citiem tukšiem saukļiem. Jā, Nīče ir Marksa pretstats. Markss vēstures pamatu redzēja matērijā, bet jēgu aicināja saskatīt sabiedrības virzībā uz sociālo vienlīdzību. Tāpēc Nīče ir arī mūsu laikmeta pretstats, kurā “Marksa idejas dzīvo un uzvar”. Saskaņā ar Nīči nevis matērija, bet gan dzīvība un varasgriba ir visa pamats, bet jēga – Pārcilvēks, kurš iemieso maksimālu varasgribu un sevī ir apvienojis apolonisko (kārtības, saprāta, loģikas) un dionīsisko (vitalitātes, kaislību, saplūšanas ar dabu) principu. Markss cilvēku grib padarīt par skrūvīti sistēmā, bet Nīče aicina radīt cilvēces galotni – Pārcilvēku.
Ir skaidrs, ka Nīčes Pārcilvēka ideja nav nekādā veidā saistīta ar rasu teoriju – tas ir rupjš un primitīvs viņa ideju sagrozījums. Pārcilvēks drīzāk ir individuāls dzīves ideāls – tieksme pēc sevis pārvarēšanas, pēc pretrunu apvienošanas sevī, pārvēršot savu dzīvi mākslas darbā. Neieņemt citu noteiktās lomas, normas un vērtības, ne arī pašam upura lomu, kas ir viena no mūsdienās zināmām kaitēm. Vienmēr apliecināt dzīvi visā tās pilnībā, jeb mīlēt likteni (“Amor fati”) – tā ir Nīčes filozofijas iedvesmojošākā daļa.
Vērtību jautājumā Nīče psiholoģiski iedziļinās pašu vērtību izcelsmē un aicina būt godīgiem pret sevi – neveidot vērtību sistēmas, kas izriet no vājuma, no upura apziņas, no aizvainojuma pret varenajiem, šo naidu pārsaucot citos vārdos. Nīče aicina apliecināt visu, kas dara stipru, bet noliegt to, kas dara vāju – te viņa dabiskās morāles būtība!
Brīvība? Jā, tā ir vērtība, bet tikai kā pozitīva brīvība – brīvība “kaut kam”, nevis “no kaut kā”. Kunga brīvība rīkoties, ne verga brīvība no važām! Nīče ir varas filozofs. Varasgriba ir instinkts, pati dzīvība – kur dzīvās būtnes ir veselas, tās dabiski tiecas izplest savu varu, tās to nemaz nevar nedarīt. Rīcība ir būtība – zibens nevar nespert, bet vara nevar neizpausties kā vara. Kur vara neizplešas, tā saraujas – likums ir dabisks un universāls. Tāpēc neviens nevar garantēt mūsu “tiesības”, ja mēs paši neesam gatavi aktīvi aizstāvēt savas intereses.
Nīčes filozofijai nav nekāda sakara ar racionalitāti. Viņš noliedz intelektuāļu pretenzijas uz pasaules “objektīvu” izpratni. Intelekts ir līdzeklis dzīvībai – cilvēkos tas evolucionāri ir attīstījies kā instruments sugas izdzīvošanai. Intelekts pasauli interpretē, sakārto to konceptuāli un shematiski, bet tā visa pamatā ir praktiska vajadzība. Tā ir varasgribas izpausme – gan miesa, gan prāts katrs savā veidā pakļauj matēriju. Bet starp miesu un prātu nav pretstata, nav dualitātes. Nīče noliedz gadsimtiem ilgušo cilvēka miesas nicināšanu un noliegumu – mūsu prāts nav nošķirams no mūsu būtības kā ķermeņiem.
Varasgriba meklē mērķi, meklē šķēršļus, kurus pārvarēt – kur tā ir stipra, tur gan individuāli, gan kolektīvi ir vērojams uzplaukums. Taču kolektīvi varasgribas ideja ļauj arī apzināties politisko problēmu – pastāvēs tikai tās tautas, kurām ir stipra varasgriba. Bet varasgribu ļauj koncentrēt un virzīt Ideja. Intelekta mērķis ir formulēt īsto Ideju, lai apkārtējo pasauli nevis “izprastu”, bet lai to pakļautu.
Kas gan bija Neatkarības karš, ja ne latviešu tautas varasgribas, vitalitātes un spēka apliecinājums, ko koncentrēja un vadīja nacionālā Ideja? Kas gan bija mūsu iepriekšējās trīs Atmodas, ja ne tas? Ir nepieciešams atgriezties pie šī spēka un pie nacionālās Idejas, lai radītu jaunu uzplaukumu mūsu tautai. Mums viss vēl ir priekšā!
Kurts Bruševics
