Nodokļu politika – sistēmiska problēma

Ikgadējās nodokļu reformas tuvošanās rada Déjà vu sajūtu – jau atkal pārmaiņas, nodokļu pieaugums ievērojamai iedzīvotāju daļai krīzes laikā (pretēji ekonomikas ABC), neprognozējamība. “Vienotība” atsaucas uz sabiedrības labākajām interesēm (sociālais nodrošinājums), bet nespēj par to pārliecināt pašu sabiedrību. Excel tabulu loģika (pieaug izdevumi vienā pozīcijā, tātad palielināsim nodokļus citā) pāri jebkādai lielākai vīzijai vai filozofijai rada dusmas un neizpratni. Kāpēc jau atkal esam tur, kur esam?

Varbūt tā ir komjauniešu pārcentība, kas vispār ir raksturīga “Vienotībai” ar tās tieksmi labi izskatīties ārzemnieku acīs? Varbūt sekas liberālisma sistēmai un tās “elitei”, kas jau kopš 1990. gadiem tautu uztver par “reņģēdājiem”, pašiem esot atrautiem no reālās dzīves? Iespējams tas, bet ne tikai. Problēmu nevar reducēt tikai līdz vienam Reiram vai “Vienotībai”.

Sašķeltais parlaments un koalīcija, kurā faktiski nav viena vadības centra, nozīmē “politiku kā kompromisu mākslu” līdz galējai pakāpei. Maksimālā programma, ko šādā sistēmā var īstenot, ir katrai partijai kaut kas nedaudz savam elektorātam. Var panākt kādu labu lietu, nobremzēt kādu sliktu, bet tikai samierinoties ar sliktu un neefektīvu procesu kopumā.

Valsts ir organisms, kurā katrs lēmums ietekmē sistēmu kopumā. Lai šāds organisms pastāvētu, ir jābūt vadības centram jeb smadzenēm, kas visus procesus pakārto kādam vienotam virzienam. Ja šāda centra nav, bet šī organisma sastāvdaļas pārstāv visu ideoloģisko spektru un pretrunīgas prioritātes, tad rezultāts ir [izsakoties bioloģiski] vai nu organisma paralīze, vai šizofrēnija.

Vienoto virzienu sauc par valsts stratēģiju. Kad jūs pēdējo reizi esat kaut ko tādu dzirdējuši? Kaut ko par valstiskiem mērķiem, par Latvijas valsts nacionālo vīziju? Kādu valsti un tautu iztēlojas mūsu lēmēji, piemēram, 2050. gadā? Es nerunāju par bezjēdzīgiem “nacionālās attīstības plāniem”, kur prioritāte ir pilnīgi viss un tāpēc – nekas. Tas tikai apstiprina minēto problēmu. Stratēģija nozīmē koncentrēšanos un izšķiršanos par vienu vai otru alternatīvu. Patiesība ir tāda, ka Latvijas valstij nav stratēģijas. Un līdz ar to arī nodokļu politikai nav. Ir tikai nemitīga improvizācija.

Kā to mainīt? Iesākumā varētu sākt ar loģiskām lietām, kas it kā prasītu tikai domāšanas maiņu. Pirmkārt, aksioma – krīzes laikā netiek palielināts nodokļu slogs. Tas attiecas arī uz “cēliem” motīviem par sociālo nodrošinājumu. Ja cilvēkam ir jāizšķiras starp ēšanu šodien vai savu teorētisko sociālo drošības spilvenu kaut kad nākotnē, tad viņš izvēlēsies pirmo. Sekas būs izvairīšanās no oficiālas nodarbinātības un mazāki nodokļi ieņēmumi.

Otrkārt, saistībā ar pirmo punktu, nodokļu politikas un VID darbības pamatprincipam ir jābūt nodokļu maksātāju skaita palielinājumam. Nevis sodīšanai un Excel tabulu formulām. Jo vairāk nacionālo uzņēmēju, jo labāk visiem!

Treškārt, nacionālo kapitālu vairs neiegrožo valstu robežas. Daudz tiek runāts par “modernu un atvērtu domāšanu”, par ārvalstu pieredzi, kas daudziem ir pats svarīgākais arguments, bet, kad nonākam līdz nodokļu politikai, tad Latvijā tā tiek grozīta ārpus reģionālā konteksta. Tas ir absurds, ka Latvijas nodokļi netiek sinhronizēti ar Lietuvas un Igaunijas nodokļiem – t.i., nevienā no galvenajām pozīcijām mums nedrīkstētu būt lielāki nodokļi, kā tas ir Igaunijā vai Lietuvā. Un tad brīnāmies, ka Latvija nemitīgi atpaliek no pārējām Baltijas valstīm. Bet, protams, ka atpaliek, jo kapitāls dodas tur, kur nodokļu politika ir labvēlīgāka, prognozējama un uzņēmējam nav jājūtas kā noziedzniekam!

Tomēr daudzi lasītāji jau šajā brīdī aizdomāsies, ka pozīcijas un opozīcijas rotācija, jaunu politisko spēku parādīšanās un viņu lielo pārmaiņu solījumu izčākstēšana liecina, ka problēma nav tikai domāšanā. Lasītāji sapratīs, ka esošā politiskā domāšana un rīcība pastāv noteiktā ietvarā, kas arī labos centienus iegroza vienā gultnē un ko izmainīt var tikai ar plašākām reformām un citu politisko stratēģiju. Bet kādām reformām? Kādu stratēģiju? Par to – nākamajos rakstos.

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
banana postmodern art

Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.