Partnerattiecību un LGBT lobijs Eiropā un Latvijā. 3. daļa.

Latvijas salīdzinājums ar Austriju un Slovēniju

Turpmāk neliels salīdzinājums laika skalā ar notikumiem Austrijā, Slovēnijā un Latvijā:

1. 2006. gads – Slovēnijā stājas spēkā pirmais partnerības likums; Latvijā notiek praidi un citas aktivitātes, bet partnerattiecību regulējuma virzienā nopietni neviens neskatās.
2. 2009.–2010. gads – Slovēnijā notiek pirmās ievērojamas konstitucionālās tiesas; Austrijā tiek pieņemts partnerības regulējums; Latvijā joprojām viss ir tikai šauras sabiedrības daļas diskusiju līmenī.
3. 2009.–2017. gads – Slovēnijas konstitucionālā tiesa nolemj, ka regulējumā jāiekļauj mantojuma tiesības; tiek pieņemts likums par adopciju, kuru sabiedrība referendumā noraida; vēlāk pieņem paplašināto likumu. Austrijā konstitucionālā tiesa paplašina partneru tiesības, iekļaujot adopciju. Latvijā jautājums joprojām ir diskusiju līmenī.
4. 2019. gads – Austrijā, ar konstitucionālās tiesas lēmumu, stājas spēkā viendzimuma laulības. Latvijā dažas partijas savās priekšvēlēšanu programmās iekļauj šo punktu, bet politiskajā dienaskārtībā tas joprojām nav aktuāls.
5. 2020. gads – Latvijā tiek pieņemts Satversmes tiesas spriedums, ar kuru sievietes partnerei, arī sievietei, jāpiešķir 10 dienu atvaļinājums pēc dzemdībām (tēva atvaļinājums).
6. 2022.–2023. gads – Slovēnijas konstitucionālā tiesa pieņem lēmumu, ka laulībai jābūt starp divām personām, neatkarīgi no dzimuma, un 2023. gadā šis nolēmums stājas spēkā. Latvijā šajā laikā norit aktīvākās diskusijas par tā saukto “dzīvesbiedru likumu”; Jaunā Konservatīvā partija, Jāņa Bordāna vadībā, pat raksta savu redakciju, kas negūst atbalstu. Beigas 2024. gadā tiek pieņemti grozījumi vairākos normatīvajos aktos, kas rada partnerattiecību regulējumu.

Analizējot iepriekš minēto laika skalu, ir secināms, ka Latvijā esošie konservatīvie politiskie spēki vai nu ir bijuši ļoti tuvredzīgi un nesaskatīja bīstamību šajās norisēs citās Eiropas valstīs, vai arī negribēja to saskatīt. Tas, ka laikā, kad tika pieņemti grozījumi, kas izveidoja partnerības institūtu, kā arī Stambulas konvencija, neviens no konservatīvajiem spēkiem nebija valdošajā koalīcijā, nav būtisks arguments.

Nacionālā Apvienība, kā arī tās sastāvā esošās partijas pirms apvienošanās zem NA nosaukuma, bija pārstāvētas katrā parlamenta sasaukumā kopš 2006. gada, un vairumā sasaukumu pat bija valdību veidojošā partija. Nevienā no šiem sasaukumiem netika veikti preventīvi pasākumi, lai Latvijā nepieļautu Slovēnijas vai Austrijas scenārija realizēšanos. Preventīvus pasākumus neveica arī citas politiskās partijas, kas sevi pozicionēja kā konservatīvo vēlētāju pārstāves.

Ja šī bezdarbība ir izskaidrojama ar informācijas trūkumu par norisēm citās valstīs konservatīvajam vēlētājam tik svarīgā jautājumā, tad jāsecina, ka tā ir neattaisnojama tuvredzība. Ar šādu tuvredzību situācija attīstījusies līdz šim punktam, kad Latvijas valsts tuvojas neatgriezeniskām sekām. Ja konservatīvie spēki bija informēti par norisēm Slovēnijā un Austrijā, tad šo politisko spēku bezdarbība faktiski veicinājusi regulējuma spēkā stāšanos Latvijā, kas šobrīd ir uzņēmis ceļu uz viendzimuma pāru laulībām.

ASL savā programmā ļoti skaidri ir norādījusi, ka mūsu mērķis ir stiprināt laulību institūtu, novēršot laulību “surogātu” izplatīšanos. Mēs ļoti labi saprotam, kādu kursu ieņēmuši liberālie politiskie spēki – “Vienotība”, “Progresīvie”, un, kā izrādās, arī “Zaļo un Zemnieku savienība”, kā arī pārējie šobrīd parlamentā pārstāvētie politiskie spēki, kas ar savu bezdarbību eskalējuši situāciju līdz esošajam līmenim.

Parakstu vākšana pēc grozījumu pieņemšanas bija fundamentāli nepareiza rīcība. Parakstu vākšana un referendumi ir jāorganizē pirms likuma pieņemšanas, nevis pēc tā stāšanās spēkā. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības aktivitāti politiskajās norisēs, ir pamatoti uzskatīt, ka, ja jautājumu izskatītu normālā kārtībā un notiktu referendums par regulējuma pieņemšanu, šāds regulējums netiktu atbalstīts.

Tāpat 13. Saeimas deputātiem, redzot Austrijas konstitucionālās tiesas spriedumu, kas bija pretējs sabiedrības vairākumam, kā arī Slovēnijas konstitucionālās tiesas spriedumu, kas bija pretējs referendumā paustajai gribai, bija pienākums reaģēt, lai Latvijā šādu situāciju preventīvi novērstu.

Jānis Zalāns