Es arvien vairāk domāju un rakstu par vērtībām, jo, manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Vērtības bieži tiek noniecinātas vai arī par tām raksta kā par retoriskām nodevām – bez sasaistes ar rīcību un mērķu sasniegšanu. Taču, ja cilvēks nezina savas vērtības, viņš ir pazudis – viņš nezinās, kā reaģēt uz situācijām, iespaidiem, citu interesēm, sapīsies sava nodoma īstenošanā un nesasniegs mērķus. Savukārt, pieturoties pie vērtībām, ir pamats pareiziem lēmumiem un ilgtspējīgiem rezultātiem. Viens no valstiskās stagnācijas cēloņiem ir vērtību krīze, kas politiķus padara nespējīgus izvirzīt prioritātes, pieturēties pie pieņemtajiem lēmumiem un liek nemitīgi pielāgoties ārējai informācijai, kas bieži tiek manipulēta. Valstsvīru no šāda politiķa atšķir spēja vadīt sabiedrību, balstoties savās vērtībās un personīgajā piemēra spēkā, nepakļaujoties polittehnologu, modes vai baiļu ietekmei.
Vērtības, protams, neattiecas tikai uz politiku. Tās ir garīgs spēks, kas pārsniedz katru atsevišķo situāciju. Vērtības ir domas un rīcības kompass. Īstās vērtības nenāk no prāta, bet no sirds. Jo vairāk tajās ieklausās, jo grūtāk tās ir ignorēt, un katru reizi, kad notiek rīcība pret tām, cilvēks arvien sāpīgāk sajūt nodevību pret sevi. Tajā brīdī viņš sāk tiekties pēc integritātes – vērtību un rīcību iespējami lielākas sakritības.
Manuprāt, viena no būtiskākajām vērtībām dzīvē ir pašcieņa, kas sevišķi prasa idejas un rīcības veselumu. Cieņa pret citiem sākas ar cieņu pret sevi. Tā ir iekšēja attieksme, kas liek sargāt savas iekšējās robežas – būt sev pašam ikvienā situācijā, nenodot sevi ne mazajās, ne lielajās lietās. Neatvainoties par savu būtību, savām vērtībām un vajadzībām. Tam, kam ir pašcieņa, valoda ir skaidra, tieša, godīga – bez taisnošanās, bet arī bez uzbrukumiem vai mēģinājuma par katru cenu kaut ko pierādīt.
Pašcieņa ir universāla vērtība, taču vīrieša pašcieņa bieži saistās ar spēku. Vīrietim ir būtiski būt stipram un nekļūt par nastu citiem – tikt galā ar izaicinājumiem un nemeklēt attaisnojumus lietām, kas dara vāju. Pašcieņa ļauj būt savā pusē vienmēr – pat tad, kad sabiedrības spiediens, mode vai gaidas it kā pieprasa sevi nodot. Pašcieņa tādējādi ir spēcīgs disciplīnas sabiedrotais.
Tas, kurš nodevis sevi, nespēj cienīt citus – viņā ir aizvainojums un rūgtums pret pasauli, ļaunums un vēlme atriebties. Pašcieņas ceļš tādēļ var šķist grūts tiem, kas pieraduši pielāgoties citiem, un traucējošs tiem, kas pieraduši citiem “bradāt pāri”. Taču tā ir patiesa brīvība un tilts uz saikni ar citiem. Tikai tas, kurš ciena sevi, spēj cienīt citus – tas, kurš ievēro savas robežas, spēj sajust arī citu robežas.
Līdzīgi kā ar identitāti, arī individuālā pašcieņa ir cieši saistīta ar kolektīvo, t. i., nacionālo pašcieņu. Okupācijas laikā latviešu pašcieņa tika mērķtiecīgi nīdēta, lai latvieši atkāptos no savām robežām gan garīgajā, gan fiziskajā telpā. Tika noniecinātas mūsu vērtības un mācīts, ka “pieklājīgi” ir atbildēt krieviski, bet uzstāt uz latviešu valodu – “buržuāziskais nacionālisms” vai “fašisms”. Tika atņemts privātīpašums, cilvēki sadzīti komunālajos dzīvokļos, notika novērošana. Tā bija pazemošana, kas tika mācīta vairākām paaudzēm. Diemžēl ne visi ir atguvuši savu nacionālo pašcieņu. Bet bez tās nav iespējama arī individuālā pašcieņa.
Nacionālisms aicina uz individuālo un kolektīvo pašcieņu. Tāpēc nacionālisms daudziem ir neērts – gan tiem, kas pieraduši pielāgoties citu tautu diktātam, gan tām tautām, kas pieradušas okupēt un izmantot mazākas tautas. Jo tas uzstāda robežas un noteikumus, tas neļauj bradāt sev pāri. Nacionālisma pašcieņā ir arī lepnums – spēka pilna apziņa, ka mūsos ir kaut kas tik vērtīgs, ka esam pelnījuši ko vairāk. Iztaisnoti pleci, pacelta galva un droša balss. Protams, tiem, kam Latvija un latviešu tauta ir traucēklis, tas nav pieņemami, tāpēc viņi šo pašcieņu un veselīgo lepnumu manipulatīvi pārsauc par “naidu”, “neiekļaušanu” vai “neiecietību”.
Taču īsts nacionālists vienlaikus ciena citu tautu pārstāvjus, ja viņi izrāda cieņu pret viņa tautu. Cieņu var izrādīt ikvienam, kurš ciena mūsu robežas, un tur arī beidzas pamats naidam. Nacionālā pašcieņa ir tilts uz citu tautu cienīšanu. Šovinists ir tas, kurš vadās no naida pret citām tautām, pārkāpjot robežas, bet šovinismam nav saistības ar īstu nacionālismu. Režīms uz austrumiem no Latvijas nav nacionālistisks, bet gan šovinistisks – tas liekulīgi pārmet naidu mums, kas vēlamies tikai saglabāt savu pašcieņu. Bet, ja apzināmies šo vērtību nozīmi, manipulācijas kļūst acīmredzamas un zaudē savu spēku.
Raivis Zeltīts
