Politiskās līderības krīze

Nesenie pretvakcinācijas protesti pie prezidenta pils un Ministru kabineta ēkas liek pārdomāt pēkšņās sabiedrības politiskās aktivitātes iemeslus un politiskās sistēmas procesus. Spēja mobilizēties šādam cilvēku skaitam ir pretrunā ar nereti piesaukto un kritizēto tēzi par sabiedrības zemo pilsonisko aktivitāti un politisko pasivitāti. Starp citu, Latvijā ir vieni no zemākajiem sabiedrības iesaistes procentiem politiskajās partijās ES. Saprotams, ka demokrātisku sabiedrību raksturo līdzdalība politiskajos procesos un cilvēku klātesamība lēmumu pieņemšanā. Turklāt nacionālu valsti var izveidot tikai ar plašu sabiedrības masu iesaisti, tādēļ politiskā aktivitāte ir svarīgs raksturlielums. Bet ne mazāk svarīgi ir saprast, kas to vada un kādēļ šie cilvēki gūst tik lielus panākumus. Šobrīd ir aktivizējušies vairāki politiķi – “līderi”, kas sola leiputriju, piena upes un ķīseļa krastus. Svarīgākais – tie ataino sevi kā tautas glābējus, lai gan nevar noslēpt “āža kāju” un to pagātne liecina, ka tie nav nekas vairāk par blēžiem un pašlabuma meklētājiem. Turklāt tie zina, ka arī sabiedrība to zina. Tad kādēļ cilvēki viņiem seko? Lūk, dažas tēzes, kas varētu izskaidrot notiekošo:

  • Pirmkārt, pašreizējā politiskā sistēma izraisa līderības neesamību. Politika ir kļuvusi par bezprincipu un kompromisu spēli, kurā katrs cenšas iegūt maksimālu labumu, zaudējot pēc iespējas mazāk. Tādēļ rodas arvien vairāk jaunas “līderu” partijas, kas sola glābt valsti. Un jo vairāk šādu īstermiņa projektu, jo vairāk kompromisu un principu zuduma – lielisks piemērs ir bijusī KPV partija. Salīdziniet priekšvēlēšanu laikā teikto ar darbiem.
  • Otrkārt, liela problēma ir paaudžu nomaiņa politikā. Faktiski nenotiek elites rotācija. Rezultātā izveidojas stagnācija un līderības vakuums, ko lieliski izmanto, piemēram, Šlesers, Gobzems u.c. pūļa vadoņi. Uz acīmredzamās valsts amatpersonu komunikācijas un rīcības nespējas fona šie opozicionāri sevi ataino kā ilgi gaidītos līderus, lai gan nespēj piedāvāt nekādu oriģinālu vīziju vai ideju, bet tikai “sērfo” uz vispārējā neapmierinātības viļņa. Kamēr līdera niša būs brīva, tikmēr vienmēr būs kāds “laimes lācis”, kas solīs neizpildāmo, un būs cilvēki, kas tam sekos.
  • Treškārt, latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē to lielākoties ir pārvaldījušas svešas varas. Iespējams, tieši tādēļ tautas zemapziņā ir iesakņojies uzskats par to, ka jebkāda politiskā vara ir a priori ir slikta, bet līdzdarbošanās tajā gandrīz vai pielīdzināma nodevībai. Noteikti daudzi ir dzirdējuši kādu sakām, ka politikā darbojas meļi, zagļi, izsaimniekotāji un cilvēki bez labas gribas. Pat pašu varas cilvēki nereti rada iespaidu, ka pārstāv kādu koloniālvaru un vai brīžiem pat absolūti nerēķinās ar tautas interesēm. Kreisi-liberālās partijas upurē tautas vērtības un intereses uz kādu mākslīgi radītu minoritāšu tiesību aizsardzības altāra vai citu marginālu ideju vārdā. Protams, situācija nav jāabsolutizē, jo Saeimā darbojas arī pareizi, proti, latviešu tautas aizsardzībā orientētas partijas. Piemēram, Nacionālā apvienība, kas esošajā sistēmā dara reāli iespējamo. Tomēr pati sistēma un politiskās tendences nemainās.

Bet kā atrisināt šo problēmu, ja politiskā sistēma jau sen kā izveidojusies un noformējusies? Diez vai no iekšpuses to būtu iespējams mainīt, jo sistēma gluži vienkārši ir izveidota tā, ka topošais politiķis ir spiests tai pielāgoties – paskatieties visu “blēžu ķērāju”, “korupcijas apkarotāju”, un “koalīcijas padomes” gāzēju likteni jau no 1990. gadiem. Tas nenozīmē, ka jānoraida partiju sistēma. Arī tās ietvaros iespējams darīt labu, atšķiras tikai metodes. Tomēr jāsaprot, ka esošā sistēma nevar radīt līderus, līderi var rasties tikai ārpus tās. Bet ir jābūt ietvaram, kurā šos tautas spēkus mobilizēt. Jābūt uz citiem principiem veidotai organizācijai. Labākais alternatīvais variants ir darboties politiskā kustībā, kuru vienlaikus neskar augstāk partiju sistēmas trūkumi. Tāda ir “Austošā Saule”. Pārmaiņu vēlmei un politiskajam spiedienam jānāk no varas avota, proti, tautas. Jo īstenie līderi nāk no tautas pašaizliedzīgā mazākuma, darba darītājiem, no patiesās elites. Nāc un pievienojies!

Edvarts Krusts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
banana postmodern art

Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.