Pret naidu un vardarbību “spriedzes sabiedrībā”

Sestdienas 24. aprīļa rītā mani tāpat kā daudzus Latvijas ļaudis sasniedza ziņa par notikumu Tukumā, kurā cieta divi gados jauni vienā dzīvoklī dzīvojoši vīrieši. Viens no viņiem guva ļoti smagus apdegumus, un pēc vairākām dienām no gūtajiem apdegumiem nomira. Valsts policija nekavējoties uzsāka operatīvās darbības, lai noskaidrotu, kas tieši un kāpēc ir noticis. Tikmēr medijos, arī Latvijas sabiedriskajā medijā, izskanēja versijas, ka ir noticis noziegums, un tā motīvs, iespējams, ir naids pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem. Izlasījis ziņu, uzskatīju par nepieciešamu paust īsu viedokli savā facebook profilā. Rakstīdams, ka novēlu cietušajiem pilnībā atveseļoties, klusā iekšējā lūgšanā lūdzu Dieva palīdzību, lai tas patiesi notiktu.

Dienas gaitā kādas sievietes pievienoja komentārus pie mana facebook ieraksta. No viņu rakstītā izrietēja, ka arī man kā konservatīvam politiķim ir jāuzņemas līdzatbildība, ka tas, kas Tukumā ir noticis, varēja notikt. Tādēļ, ka es esot iestājies pret homoseksuālu cilvēku tiesībām. Visticamāk ar to ir domāta mana nostāja, ka Latvijai nevajag darīt pakaļ vairākām citām ES dalībvalstīm un ģimenes jēdziena izpratnē iekļaut arī viena dzimuma pāru kopdzīves. Policija līdz šim brīdim vēl nav apstiprinājusi, vai Tukumā notikušais ir noziegums. Policijas paziņojumā presei tika pausts, ka noziedzīga nodarījuma sastāva var arī nebūt.  Ja arī izmeklētāji secinās, ka noziegums ir noticis un tā motīvs tik tiešām  ir bijis naids pret homoseksuāliem cilvēkiem, es tomēr uzskatīšu, ka nepastāv nekāda loģiski argumentēta cēloņsakarība starp manu konservatīvo politisko nostāju, kristīgo ticības pārliecību un to, ka kāda persona izdara sevišķi smagu noziegumu pret otru personu.

Pirmkārt, es nešaubīgi piekrītu Latvijas likumos noteiktajam, ka katra pilngadīga persona ir atbildīga par savu rīcību. Cilvēkam ir dots saprāts, lai ierobežotu destruktīvas emocijas, ir dota griba, lai darītu to, kas ir saprātīgi. Morālais kompass palīdz atšķirt labo no ļaunā. Tātad katrs cilvēks ir atbildīgs par savu rīcību – savas darbības vai bezdarbības sekām.

Otrkārt, ikvienam cilvēkam ir tiesības uz sirdsapziņas, uzskatu, ticības un izteiksmes brīvību. Īstenojot savu brīvību, ikviens ir atbildīgs par saviem vārdiem. Latvijas Republikas Krimināllikuma 150.pants paredz atbildību par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu – “par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums.” Nevienu likuma pantu nedrīkst interpretēt patvaļīgi. Ja kāds Latvijas politiķis ar savu runu vai rīcību ir pārkāpis šo ļoti svarīgo likuma normu, tad tas ir pierādāms tiesā.

Treškārt, mana pārliecība ir tāda, kā ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas 1. pantā ir teikts, ka visi cilvēki piedzimst cieņā un tiesībās vienlīdzīgi. Deklarācijas pamatā ir izpratne, ka cilvēka cieņa un cilvēktiesības ir pamatotas dabiskajā likumā un dabiskajās tiesības, cilvēktiesības ir universālas un neatņemamas. Tās ir konnaturālas – būtībā vienotas ar cilvēka iedabu, ar to, ka cilvēkam ir saprāts, brīvā griba un tiesības brīvi veidot savu dzīvi cilvēku kopienā. Viens no ANO Deklarācijas satura iedvesmotājiem franču filosofs Žaks Maritēns savā darbā “Cilvēks un valsts”, rakstīdams par patiesu demokrātiju uzsvēra, ka valstij ir tiesības ierobežot vārda jeb izteiksmes brīvību tikai praktisku apsvērumu dēļ. Valsts nekad to nedrīkst ierobežot jebkāda veida ideoloģijas diktētu apsvērumu dēļ. Ko nozīmē ierobežot vārda brīvību praktisku apsvērumu dēļ? Likumā noteikt, ka nav pieļaujama tāda rīcība vārdos vai darbos, kas aicina uz vardarbību, vai aicina kultivēt naidu pret kādu personu vai personu grupu, vai musina uz vardarbīgu sacelšanos, valsts un līdz ar to arī valstiskās kopienas pastāvēšanas apdraudēšanu.

Atļaujiet vaicāt, kurš no Latvijas politiķiem jebkad ir vārdiski vai ar darbībām aicinājis uz vardarbību vai nauda kurināšanu pret personām, kuras sevi atzīst par homoseksuālām? Politiķu sacītais un rakstītais diskusijā par viena dzimuma pāru kopdzīves regulējumu, par ģimenes jēdziena definīciju Latvijas Republikas Satversmē, Satversmes tiesai adresētā kritika pieder pie demokrātiskas valsts politiķa darba. Deputātam vai ministram – politiķim – ir pienākums paust politisku nostāju. Ir pienākums pārstāvēt noteiktas valstiskās kopienas cilvēku intereses un vērtības politiskajā darbā.

Visbeidzot daži vārdi par turpmāko. Kovidvīrusa laiks ir radījis psiholoģisku un sociāli ekonomisku spriedzi Latvijas valstiskajā kopienā. Iespējams, ka mums būs jāiemācās cieņpilni dzīvot kopā pie cita veida spriedzes. Tā būs spriedze starp pretējiem uzskatiem, pretējām filosfiskām nostādnēm valsts un nācijas nākotnei svarīgos jautājumos. Latvijas valstiskajai kopienai būs jāiemācās dzīvot šādā “spriedzes sabiedrības” stāvoklī. Būs jāspēj pacelties pāri un meklēt vienojošo, kas nemainīgi būs ārējā un iekšējā drošība, tautsaimniecības attīstība, vienlīdzīgas iespējas katra cilvēka uzplaukumam, kultūras un latviešu valodas attīstība, valsts apdzīvotība un atbalsts ģimenēm. Vienojošās tēmas vēl var papildināt.

No kristīgās baznīcas, kuras mācība un mantojums ir neatņemama Latvijas identitātes daļa, var mācīties to, ko rakstīja filosofs un teologs Svētais Augustīns: “Mīlēt grēcinieku, bet nosodīt grēku”. Spriedzes pilnā ikdienā, viedokļu sadursmēs tas nozīmē cienīt viedokļa oponentu. Līdz ar to arī cienīt sevi. Nepieļaut, ka mans “es” nonāk naida pārņemtā attieksmē pret “otru”. Vienmēr turpināt otrā saskatīt cilvēku ar viņam neatņemamo cilvēka cieņu. Taču arī neļauties konformismam, bet gan stāties ceļā tām tendencēm, kas tiecas noārdīt pamatvērtības, bez kurām neviena tauta un valsts nevar pastāvēt. Patiesība ir uzvarējusi totalitārisma impērijas, patiesība par cilvēku, par sievieti un vīrieti, par laulību un ģimeni palīdzēs nosargāt patiesu demokrātiju, cilvēka pamatbrīvības un atjaunot atbildīgu izpratni par cilvēktiesībām. Latvijas valstiskajai kopienai ir jāstiprina sava imunitāte pret naidu un vardarbību. Arī tas ir uzdevums, kas var vienot pāri dažādu politisko un ideoloģisko uzskatu robežām.

Jurģis Klotiņš

kultūras un sabiedriskais darbinieks, Rīgas domes deputāts