Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Rietumeiropas “ledlauži”

Vienā no savām zināmākajām grāmatām “Ledlauzis” bijušais padomju GRU aģents Viktors Suvorovs pierāda, ka Otrā pasaules kara izraisīšanā vainojama nevis Vācija, bet PSRS. Jo runa nav par to, kurš pirmais izdara agresiju, izšauj vai iebrūk brīvā valstī, bet gan par to, kurš mērķtiecīgi gatavojas karam vai tam gatavo citus. Kāpēc? Iespējams, lai vēlāk sadalītu kādus labumus vai gluži vienkārši uzkundzētos.

Suvorova tēzei par PSRS vainu būtībā pietiek tikai ar vienu faktu, proti, 1922.g. Rapallo līgumu starp Vāciju un PSRS, kas paredzēja abu valstu ekonomisku un militāru sadarbību. Kamēr Versaļas miera līgums aizliedza Vācijā attīstīt militāro rūpniecību, armijas kadrus, virsniekus u.c. karam nepieciešamās specialitātes, Staļins PSRS laipni būvēja rūpnīcas, lidlaukus un virsnieku apmācību korpusus vāciešiem, kur tiem mācīties. Rezultātā tieši Padomju Savienībā tika saražota liela daļa vācu bruņojuma, sagatavoti labākie ass piloti. Kāpēc? Lai, atjaunojot Vācijas spēku, to sanaidojot ar Rietumeiropu un ASV, novājinātu Rietumus kā tādus, bet izšķirīgajā brīdī piedāvātu savas “miera garantijas” un okupētu visu Austrumeiropu. Tātad čūsku Eiropas sirdī izaudzināja Staļins (lieki piebilst, ka, ticot padomju “miera baloža” lomai, Rietumi pārdeva Staļinam savus labākos militārās rūpniecības izgudrojumus vēl ilgi pirms 1939.g.). Attiecīgi PSRS Suvorovs nosauc par ledlauzi, kas iekustināja pasaules kara ledu. Taču kāpēc tas ir svarīgi? Tādēļ, ka Ukrainas kara kontekstā redzams, ka lomas mainījušās un tagad jauno ledlauža lomu ieņēmusi Rietumeiropa.

Nu jau pavisam atklāti iespējams runāt par kolektīvo Rietumeiropas līdzatbildību Krievijas agresijas Ukrainā atbalstīšanā. Makrons, kurš vakaros novēl saldus sapņus Putinam, nav jāuztver par naivu muļķi, kurš domā, ka tālsaruna panāks krievu tanku atvilkšanu no Ukrainas. Tas drīzāk ir teātris un rīcības imitācija, lai nomierinātu sabiedrību. Jo tiek nevis pārtrauktas attiecības ar Krieviju, bet gan meklēti jauni veidi to turpināšanai. Tas pats notika gan pēc 2008.g. iebrukuma Gruzijā, gan pēc 2014.g. Krimas okupācijas. Citādi arī nevar izskaidrot, piemēram, Vācijas un Francijas nevēlēšanos sniegt militāru palīdzību ukraiņiem. Bet, kā zināms, neitralitāte karā nepastāv. Nevēlēšanās palīdzēt upurim ir tiešs atbalsts agresoram. Vēl jo vairāk iespējams runāt par šo atbalstu, ja zina, ka arī pēc Krimas okupācijas un vispārējā ieroču tirdzniecības embargo kā Vācija, tā arī Francija turpināja pārdot jaunākās paaudzes ieročus un tanku aprīkojumu Kremlim. To pašu aprīkojumu, pret ko cīnās ukraiņu varoņi Mariupolē un citviet. Tātad faktiski viņu dzīvībām šo divu valstu acīs ir konkrēta vērtība naudas izteiksmē. Ir ciniski vārdos nosodīt agresiju, bet neveikt attiecīgas darbības tās novēršanai. Vēl ciniskāk ir pamatot “stāvēšanu malā” ar pacifismu. Jo tas taču ukraiņiem nepalīdz. Tā nav atbilde. Turpinot par Rietumu atbildību, noteikti pieminama Nordstream II gāzesvada izbūve un Vācijas atkarība no Krievijas dabasgāzes. Kopš kara sākuma Eiropa ik dienas Kremlim samaksā teju miljards eiro par to. Miljards eiro, kas uztur visu Putina kara mašinēriju. Rietumu “līderiem” viegli nosodīt dažādas ideoloģijas, kas sanaido tautas un izraisa konfliktus, novedot pie upuriem, tāpēc labāk dibināt ar kaimiņiem spēcīgas ekonomiskās saites, kas karus padarīs neizdevīgus visām pusēm. Un tomēr tas ir aplami, jo kārtējo reizi redzams, ka merkantilā politika ņem virsroku pār visām vērtībām, un gāze Šolcam ir svarīgāka par ukraiņu kara upuriem.

Ko var secināt? To, ka pa Eiropu staigā arī Ledlauža rēgs. Rietumeiropai izdevīgi runāt par mieru, neatbalstot ukraiņus, izvairīties no kara saukšanas tā īstajā vārdā, jo izlikšanās, ka nekā tāda nav, taču ļauj tirgoties ar Kremli, dzīvot Krievijas gāzes siltumā un saticībā. Ja Suvorova aprakstītajā gadījumā Staļina motivācija atbalstīt Vāciju slēpās varaskārē, tad šobrīd Rietumeiropa balstās ekonomiskos motīvos. Tomēr viss vēl nav zaudēts. Valstis, kam ir bagāta vēsturiskā pieredze, izpratne par ledlaužiem un spēcīga taisnīguma izpratne, palīdz ukraiņiem. Šoreiz ne par ASV prieks, lai gan tā sniedz lielāko atbalstu Ukrainai, bet gan par Baltijas valstīm un Poliju, kuru ieguldītā palīdzība vairākkārt pārsniedz Vācijas un Francijas rādītājus. Mūs šis rēgs nav skāris.

Edvarts Krusts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
Grieķu skulptūras

Cilvēks un tauta

Bieži dzirdēts pārmetums par nacionālismu ir atsevišķā cilvēka interešu nerespektēšana. Šī pārmetuma biežā atkārtošana to gan nepadara par

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.