Mūsu kā latviešu nācijas attiecības ar Rietumu kultūru atjaunotajā valstī ik pa laikam nodod zināmu apspiestības laikmeta iespaidu. Gan attieksmē pret Rietumiem kā “citādo” un iebrucēju, kas šeit vardarbīgi ienācis 13. gadsimtā, gan šķietami pretējā vēlmē būt šim “citādajam” par katru cenu, nekritiski pieņemot valdošos ideoloģiskos uzstādījumus, lai tikai mūs uzskatītu par “kārtīgu” valsti, ir jaušams provinciālisms šī vārda sliktākajā nozīmē. Šis provinciālisms neizriet ne no kultūras atpalicības (par daudzām lietām mūsu kultūrā vecās Eiropas tautas mūs varētu apskaust), ne arī no novietojuma – galu galā Eiropas ģeogrāfiskais centrs atrodas Lietuvā. Nē, šis provinciālisms izriet no pārrāvuma mūsu intelektuālās elites saistībā ar kopējo Rietumu kultūras telpu, kas pirmajā Latvijas neatkarības laikā bija pašsaprotama.
Doktors Pauls Jurevičs bija viens no tā laikmeta cilvēkiem, kas bija izcils gan nacionālā, gan Eiropas mērogā. Pauls Jurevičs piedzima 1891. gada 19. novembrī Rīgā. No 1912. gada viņš studēja klasisko filoloģiju un filozofiju Tērbatas Universitātē, vēlāk arī Maskavas Universitātē, kur dzima viņa interese par antīko filozofiju. No 1921. līdz 1924. gadam viņš mācījās Lilles Universitātē Francijā. Francijā viņš attīstīja savas idejas par Anrī Bergsona intuitīvo metodi, kas rezultējās 1930. gadā aizstāvētā doktora disertācijā “Bergsona atziņas teorija, apskatīta it sevišķi attiecībā pret dažām Kanta tēzēm”. Šis darbs bija augstvērtīgs, un 1930. gados Pauls Jurevičs pārstāvēja Latvijas filozofu biedrību starptautiskos kongresos.
Pēc Otrā pasaules kara Jurevičs publicēja grāmatu par Bergsona filozofiju vācu valodā (Henri Bergson. Freiburg: Verlag Kari Albert, 1949), kā arī sastādīja šķirkli par Bergsonu lielajai vācu reliģijas enciklopēdijai Die Religion in Geschichte und Gegenwart (1957), sniedzot nozīmīgu ieguldījumu franču filozofa ideju skaidrošanā vācvalodīgajā pasaulē. Viņš prata vismaz sešas valodas.
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Kārlis Ulmanis caur sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu uzrunāja Jureviču ar nodomu viņu iesaistīt ideoloģiskajā darbā. Taču, aizbildinādamies ar savu vājo veselību, Jurevičs no šī aicinājuma atteicās. 1938. gadā Jureviču apbalvoja ar III šķiras Trīszvaigžņu ordeni. “Baigajā gadā” Pauls Jurevičs savas marksisma kritikas dēļ piedzīvoja lielu padomju varas spiedienu un, kā pats vēlāk atcerējās, tikai nejaušības dēļ izvairījās no 1941. gada 14. jūnija deportācijām. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās. No 1945. līdz 1950. gadam viņš pasniedza Freiburgas Universitātē, bet no 1950. gada dzīvoja Austrālijā, kur turpināja piedalīties akadēmiskajā un arī latviešu trimdas dzīvē, aicinot trimdas latviešus saglabāt latvietību un ar to saistīto ideālismu. Austrālijā viņš strādāja par seno valodu pasniedzēju Jaundienvidvelsas luterāņu koledžā.
Savā ilgajā un ideālisma caurstrāvotajā mūžā Pauls Jurevičs bija skolotājs, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents, profesors un dekāns, viens no Latvijas filozofu biedrības dibinātājiem un tās priekšsēdis, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris, kā arī 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājs. Memorands apliecināja viņa drosmi līdz ar 188 Latvijas politiskajiem un kultūras darbiniekiem parakstīt aicinājumu nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Pauls Jurevičs sarakstīja desmitiem rakstu, kurus apkopoja vairākās grāmatās: Platons dzīvē un darbā (1930), Nācionālās dzīves problēmas (1936), Idejas un Īstenība (1946), Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci (1955), Variācijas par moderno cilvēku (1956), Kultūras sejas (1960) un Pretstatu pasaule (1973).
Pauls Jurevičs bija Eiropas cilvēks, taču nekad nenoniecināja savu latvietību un nevēlējās kļūt par kādu “citu”. Viņš rakstīja: “Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas, tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē.”[1]
Būdams piederīgs nacionālajai un Eiropas inteliģencei, Jurevičs nonāca “vērtību cīņas” pirmajās rindās, šai cīņai saasinoties jau starpkaru periodā. Tā bija sadursme starp klasiskajiem un tradicionālajiem Rietumu kultūras ideāliem no vienas puses un moderno civilizāciju – no otras. Visa kritika, kuru Pauls Jurevičs adresēja savam laikmetam, stingri sakņojās Rietumu kultūras un filozofijas tradīcijā.
Par vienu no Jureviča filozofijas pīlāriem var nosaukt Platona ideālismu. Platons fizisko pasauli skatīja kā vienīgi ideālo formu “ēnas”, kas norāda uz patieso realitāti – pilnīgotu un neiznīcināmu. Otrs Jureviča filozofijas avots bija Anrī Bergsona vitālisms. Bergsons rakstīja, ka dzīvības radošā evolūcija ir kā neapturama, dinamiska vitālā spēka plūsma, kura maina formu atkarībā no vides un kuru nevar izprast vienīgi mehāniski vai materiālistiski. Bergsons meklēja jaunu pasaules izpratnes pamatu ārpus racionalitātes un to atrada pašā dzīvībā. Bergsonam, tāpat kā Nīčem pirms viņa, racionalitāte ir pakārtota dzīvībai – tā ir instruments, kas nevar kalpot pašas dzīvības kā tādas izprašanai; intuīcija ir daudz vērtīgāks instruments.
Jurevičs uzskatīja, ka gan Platons, gan Bergsons ar vairāk nekā divtūkstoš gadu starpību risina vienu un to pašu nozīmīgo jautājumu par pasaules nozīmi un jēgu. Bergsons rakstīja par mērķtiecīgu principu, kas caur dzīvību tiecas sevi realizēt materiālajā pasaulē.[2] Šajā Bergsona atziņā Jurevičs saskatīja saikni ar Platona ideju mācību, secinot, ka pasaule nav vienīgi materiāla realitāte un nav arī akls, dinamisks, “vitāls” spēks, bet gan noteikta garīga faktora organizēta realitāte.[3] “Ideja vienmēr prasa realizāciju, tā grib iemiesoties. Garīgā dzīve, kas izsīkst pati sevī, ir nepilnīga, ir pusceļā palikusi garīgā dzīve. Īstai garīgai dzīvei nepieciešami jāvēršas darbībā”[4] – šajos vārdos Jurevičs izsaka vienlaikus savu izpratni par pasauli un arī rīcības imperatīvu, kuru viņš pats centās ievērot visa mūža garumā. Jurevičs pasauli redzēja kā ideālo vērtību aizstāvības un realizācijas sfēru, kurā caur pretrunu spriedzi, intuitīvu iedziļināšanos lietu būtībā un ideālu uzturēšanu tiek atrasts nepieciešamais līdzsvars, kas ļauj cilvēkam un kultūrai nonākt augstākā attīstības pakāpē.
Paulu Jureviču var saukt par nacionālkonservatīvu filozofu, taču gan viņa nacionālisms, gan konservatīvisms bija niansēti. Jurevičs bija nacionālists tādā ziņā, ka saskatīja tautiskuma nozīmi indivīda identitātē un patiesā uzplaukumā, noraidot gan šauri noslēgtu nacionālo egoismu, gan “ētiski primitīvu” internacionālismu. Viņš rakstīja, ka visu tautu sakušana vienlīdzīgā masā varbūt ir “starptautisko komersantu un spekulantu ideāls”, taču nebūt nav kultūras ideāls. Nākotnes cilvēces “ideālā vienība var rasties tikai tad, ja tā sastāv no ideālām sastāvdaļām, t. i., ja katra sastāvdaļa būs pārvērtusi visu savu potenciālo enerģiju aktuālā. Tādēļ nacionālo īpatnību izkopšana var tikai veicināt vispārējās kultūras attīstību (..), un lielo valstisko vienību sairšana un jauno nacionālo valstu rašanās ir apsveicama.”[5] Jureviča nacionālisms, izsakoties mūsdienīgāk, bija gan antiimperiālistisks, gan antiglobālistisks. Viņam rūpēja nacionālisma loma indivīda un kultūras attīstībā, kas, viņaprāt, nav iespējama ne vienas nācijas tirānijā pār citām (tāda bija gan Vācijas, gan PSRS imperiālisma būtība), ne arī globālā tirānijā, kas noliedz nacionalitāti kā tādu.
Pauls Jurevičs bija konservatīvs tādā izpratnē, ka ļoti kaislīgi aizstāvēja noteiktas morālās un ētiskās vērtības – cieņu, taisnīgumu, atbildību un drosmi, saskatot gan to individuālo, gan kolektīvo nozīmi. Šo vērtību devalvāciju viņš skatīja kā draudu, kas turklāt ļoti konkrētā veidā ietekmēja trimdas latviešu dzīvi. Jurevičs personīgi pieredzēja daudzu rietumnieku konformistisku un gļēvu samierināšanos ar PSRS komunistiskā režīma noziedzīgo raksturu un Latvijas neatkarības zaudēšanu. Viņaprāt, tā izpaudās kultūras krīze, bet “kultūra nav nekas cits kā vēstures gaitās saglabātie atzinumi un atklājumi par cilvēka dabu un viņa dzīves iekšējiem un ārējiem nosacījumiem, kurus nevar grozīt.”[6] Pagātne vienmēr ir klātesoša: ikviens mirklis gan cilvēkam individuāli, gan kultūrai iekļaujas kopējā laika plūdumā; būt viedam nozīmē spēt šos mirkļus izprast no iepriekšējās pieredzes kopuma perspektīvas, saistībā ar sabiedrības ilgtspēju un cilvēka ētisko iedabu. Jureviču uztrauca ne tik daudz kādu institūciju vai tradīciju formāla saglabāšana, kā šo institūciju un tradīciju funkcija cilvēka un sabiedrības integritātes uzturēšanā.
Skatoties no šīs pozīcijas, Jureviča sniegtā Rietumu kultūras krīzes kritika skanēja šādi: “Mūsu laikmets savās raksturīgākajās izpausmēs ir pārdevis savu dvēseli vērtībām, kuras varbūt varētu darīt labu, ja tās būtu padotas kādiem augstākiem mērķiem, bet kas, ja šādu mērķu nav, neizbēgami un neatvairāmi degradē un dehumanizē atsevišķo cilvēku un tālākā konsekvencē liek sabrukt sabiedrībām un valstīm, kas sastāv no šādiem cilvēkiem.”[7] Šīs viltus vērtības, viņaprāt, bija nauda, bauda un tehnoloģijas. “Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”[8] Savukārt tehnoloģijas, atbrīvojušās no pirmajām divām viltus vērtībām, sāk kļūt par neatkarīgu spēku, kas pasaules karos sagrauj cilvēka radīto komfortablo pasauli. Miera laika kultūrā tehnoloģijas šķietami atvieglo dzīvi, taču patiesībā cilvēku pakļauj – tās spēcina patērnieciskos un materiālistiskos uzskatus, kas kalpo tālākai tehnoloģiju attīstībai, vienlaikus postot dabu. Pēc Jureviča domām, ja jaunas tehnoloģijas attīstās neatkarīgi no augstākiem mērķiem un ideāliem, maksa par tām ir lielāka nekā ieguvumi.[9]
Šajā kontekstā Jurevičs neredzēja lielu atšķirību starp kapitālisma industriālismu un marksismu. Viņš rakstīja: “Marksisms tā īsti nav nekas cits kā dumpīgais kapitālisma dēls, – tēva ideāli arī viņam palikuši tie paši, – tikai viņš par šo materiālo vērtību saņēmēju grib padarīt plašo masu kollektīvu.”[10] Abas sistēmas Pauls Jurevičs uzskatīja par būtībā antihumānām: “Komunismam dvēsele ir “pārpratums”, jo domājošā, jūtošā, sapņojošā dvēsele nepavisam neiekļaujas tā sistēmā: tam vajadzīgi roboti, kas strādā, domā, jūt un uzjautrinās pēc priekšraksta un pavēles”, bet Rietumu pasaulē “industriālisms, komerciālisms, modernā labklājības valsts, kas jaucas visur iekšā un visu kārto un ar saviem masu laika kavēšanas līdzekļiem fabricē visas baudas; visi šie faktori un vēl daudzi citi lielā mērā sašaurina un pat iznīcina dvēseles pašdarbību, kavē tās pievēršanos sev, atņem cilvēkam dabisko dzīves ritmu un līdz ar to kavē viņu būt pašam sev, t. i. atņem viņam personību.”[11]
Ja starpkaru periods bija ideoloģiju sadursmes laikmets, tad laikā pēc Otrā pasaules kara Jurevičs vēroja nihilisma un skepticisma uzvaras gājienu, kas filozofijā, viņaprāt, izpaudās kā eksistenciālisms – “nāves sodam nolemto psiholoģijas loģizējums” – un angļu jaunpozitīvisms, kas “par savu uzdevumu atzīst sniegt visu vulgāro seklību apoloģiju”.[12] Tas viss, viņaprāt, veidoja jaunu ideoloģiju – primitīvu un naivu, kas turklāt vēršas pret tādām fundamentālām civilizācijas vērtībām kā patiesums, taisnīgums, godīgums un vīrišķība.[13]
Jurevičs aicināja uzmanīties no šīs slēptās deģenerācijas, jo tā radot morālo fonu, uz kura var rasties komunisma varmācība: “Vērtību sfēra, pret kuru visbiežāk vēršas modernais skepticisms, ir tā, kur ietvertas nacionālās, sociālās un ģimenes vērtības. Te ar lielu regularitāti un naivitāti dzird ļaudis atkārtojam populāro saukli: “Tagad ir jauni laiki. Vecie ideāli ir kļuvuši nederīgi. Nacionālisms savu laiku pārdzīvojis, – tā vietā stājies internacionālisms”. Šādas runas atgādina ārstu Moljēra komēdijā, kas meklē sirdi ķermeņa laboratorijā, un kad tam lepni aizrāda, ka tā taču atrodas kreisajā pusē, viņš lepni atbild: “Tā domāja senāk. Tagad šis aizspriedums ir pārvarēts, un modernā progresīvā zinātne to meklē labajā pusē”. Tie, kas lieto šādu valodu, darītu varbūt labāk, ja jautātu sev, vai drīzāk nav tā, ka tagad tik tuvojas nacionālisma ziedu laiki. (..) Vispār nekur nav nekādu pazīmju, ka tautu attieksmēs nacionālās tendences kaut kur vājinātos. Bet galvenais ir tas, ka tautiskā kopība, atkarībā no daudziem specifiskiem apstākļiem (no vairāk vai mazāk tuvas asinsradniecības, kopējas valodas un ar to saistīto līdzīgo domāšanas veidu, no kopējas zemes un dabas, kopējas pagātnes un nākotnes, kopējas kultūras u.t.t.), vienmēr paliks vismaz potenciāla instance, kur cilvēks var veidot sevišķi tuvas attieksmes ar citiem un atziņas un tā tuvināt to pilnīgās cilvēciskās dzīves sasniegšanai.”[14]
Jurevičs uzskatīja, ka gan boļševisms, gan kapitālisma industriālisms, gan filozofiskais nihilisms un skepticisms ir pretišķīgas vai katrā ziņā nepiemērotas latvieša dvēseles struktūrai. Viņaprāt, tikai orientācija uz humānisku ideālismu, it īpaši sabiedrības elitē, var nodrošināt latviešu pastāvēšanu nākotnē.[15] Jurevičam ideālisms nebija teoretizēšana, bet gan rīcība: “Kad Krišjānis Valdemārs pielika pie savām durvīm vizītkarti ar demonstratīvu paziņojumu, ka viņš ir latvietis, tad materiālā un pat tieši fiziskā ziņā tas viņam varēja solīt tikai nepatikšanas un zaudējumus, bet viņš to darīja, aizraudamies ar zināmām idejām, kas izteica augstāko vērtību, ko viņš piedēvēja kādai tik nepraktiskai lietai kā savai tautiskai piederībai.”[16]
Ideālistiskā nacionālismā Jurevičs redzēja izeju no morālās krīzes, kas ir piemeklējusi visu Rietumu kultūru. Latvietība, viņš rakstīja, ir “zināms cilvēciskās dzīves ideāls, – ideāls, kas pastāv mums piemītošā īpatnējā domāšanas, jušanas un rīcības veidā, uzturot dzīvas attiecības ar saviem tautas locekļiem un apzinoties, ka vienīgi šai dzīves veidā un stilā mēs spējam pilnīgi brīvi un dabiski izteikt sevi un tā gūt dzīves iekšējās bagātības un piepildījuma apziņu, kas rodas vienīgi tad, kad mūsu dvēseliskais saturs spēj izpausties un ielieties tais normās, kurām tas īsti visas tautas dzīvē veidots un sagatavots.”[17]
Trimdas gados Pauls Jurevičs atskatījās uz Neatkarības kara un Latvijas valsts divdesmit gadu pieredzi un rakstīja: “Mēs bijām eiropieši, īpatnējā Eiropas gara reprezanti – bieži, varbūt, pat visīstākie un patiesīgākie, jo bijām naivāki un jūsmīgāki nekā veco tautu pārstāvji.”[18] Uz šīs pieredzes fona “kā boļševistīgais, tā moderni kapitālistīgais materiālisms ir neapstrīdamā opozīcijā mūsu ideālisma tradīcijai un nāk konfliktā ar to”.[19]
Balstoties Rietumu filozofijas tradīcijā un mūsu tautas vēsturiskajā pieredzē, Jurevičs aicināja nesekot ikvienai jaunai tendencei vecajā Eiropā un Amerikā: “Mēs esam nevis atpalikuši, bet mēs esam priekšā – šais zemēs tikai patlaban sāk uzaust gaisma, ka viņu līdzšinējie valdošie ideāli paši par sevi ir bijuši mazvērtīgi, jo viss materiālais var iegūt vērtību tikai tad, ja tas nāk kādu garīgu uzdevumu kalpībā. Mazvērtības kompleksiem mūsu pusē tātad nav vietas, – mēs drīzāk varam uzlūkot sevi par tālāk tikušiem, – līdz kuriem modernie elku pielūdzēji tiks tikai ar laiku. (..) mums jāpaliek uzticīgiem mūsu ideālismam.”[20]
Šis ir tikai neliels ieskaits Paula Jureviča idejās, kuras esmu apkopojis grāmatā “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija”. Grāmatas tapšanas pamatā bija mans secinājums, ka Paula Jureviča darbi šodien ir ne tikai aktuāli, bet arī pravietiski. Rietumu kultūras krīze un morālais apjukums iepretim Austrumu ekspansijas tieksmēm un primitīvajai brutalitātei ir šodienas realitāte, kuru iedīgļus izcilais latviešu filozofs pamanīja jau pirms gadsimta. Turklāt Pauls Jurevičs piedāvā arī atbildi, kas ir vienlaikus latviska un eiropeiska: tas ir materiālisma un hedonisma noraidījums par labu ideālismam, kas jāizpauž aktīvā darbībā savas tautas mūžības labad. Tas ir dziļi humānistisks nacionālisms, kas balstās pārliecībā par mūsu taisnīgajām tiesībām šajā pasaulē un par mūsu misiju, kas var atgriezt Rietumus pie to kultūras avotiem.
Jurevičs rakstīja: “Mūsu nākotne vēl nav kā vecām tautām gandrīz jau negrozami ierakstīta pagātnē. Mums vēl visi ceļi vaļā, un mums ir arī vēl drosme iet diezgan grūtus ceļus (..), un te varbūt meklējama jauno [Centrālās un Austrumu Eiropas] tautu misija, par kuru dažreiz runā kā pie mums, tā arī citur. Šīs jaunās tautas ir tās vietas Eiropas kultūrā, no kurām, varbūt, varētu sākties tās dzīves atjaunošana, izeju meklēšana no tā labirinta vai strupceļa, kurā tagad šī kultūra nonākusi.”[21] Laikā, kad Ukraina ar neizmērojami smagiem upuriem pierāda, ka mūsdienu Eiropā joprojām pastāv īsta varonība iestāties par savām vērtībām un savu tautu, šie vārdi var kalpot kā iedvesma.
[1] Pauls Jurevičs, Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955, 25.–26. lpp.
[2] Pauls Jurevičs, Kultūras sejas. Daugava, 1960, 350. lpp.
[3] Pauls Jurevičs, Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946, 135. lpp.
[4] Ibid., 173. lpp.
[5] Pauls Jurevičs, Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. Apgāds, 1936, 171.–173. lpp.
[6] Pauls Jurevičs, Pretstatu pasaule. Esejas. Grāmatu Draugs, 1973, 195. lpp.
[7] Dzīve un liktenis…, 89. lpp.
[8] Ibid., 89.–90. lpp.
[9] Ibid., 90.–91. lpp.
[10] Pauls Jurevičs, Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956, 76. lpp.
[11] Pretstatu pasaule..., 157. lpp.
[12] Dzīve un liktenis..., 98. lpp.
[13] Ibid., 92. lpp.
[14] Ibid., 93.–94. lpp.
[15] Ibid., 112. lpp.
[16] Ibid., 105. lpp.
[17] Ibid., 111. lpp.
[18] Ibid., 108. lpp.
[19] Ibid., 109. lpp.
[20] Ibid., 117. lpp.
[21] Idejas un īstenība…, 213. lpp.
Raivis Zeltīts
Pirmpublicējums www.telos.lv