Katru dienu mediji mums pasniedz informāciju, kas liek justies arvien nedrošāk mūsu valstī. Cilvēka prāts ir veidots tā, ka tas apdraudējumus saredz asāk. Medijiem tas nozīmē klikšķus, bet klikšķi – naudu. Jo lielāka apdraudējuma sajūta, jo lielāka peļņa. Tieši tik vienkārši.
Protams, mūsu valdības izpildījums drošības sajūtu nevairo. Taču es atgādinu, ka mēs esam stipra tauta, kas pagātnē ir sakāvusi neskaitāmus iebrucējus, sagrāvusi “nesagraujamas” impērijas un izcīnījusi sev valsti. Ja vajadzēs, tad latvieši cīnīsies un uzvarēs.
Pārāk daudz uzmanības tiek veltīts tam, kas tiek pateikts un it kā tiek pateikts pāri okeānam. Pārāk maz uzmanības tiek veltīts tam, kas ir mūsu varā. Iedvesmojoties no Kronvaldu Ata darba par tēvzemes mīlestības avotiem, esmu apkopojis septiņus tēvzemes drošības avotus.
Pirmais tēvzemes drošības avots ir latviešu valoda un kultūra. Mūsu identitāte ir mūsu saknes, kas mūs notur visos vējos. Zinot, kas mēs esam, mēs zinām savu “kāpēc” – motivāciju aizsargāt savu tautu un valsti, lai dotu mūsu neatkārtojamo baltu kultūru nākamajām paaudzēm un pasaules kopējai bagātībai. Saglabājot un attīstot savu valodu un kultūru, mēs veidojam garīgo fronti, kas mūs pasargā no svešām ietekmēm. Tas veido piederības sajūtu un stiprina valsti.
Otrais drošības avots ir zināšanas un izpratne par Latvijas vēsturi. Vēsture mūs gan iedvesmo, gan pamāca – mums jāmācās gan no mūsu uzvarām, gan kļūdām. Zinot savu dzimtas pieredzi, neviens mums neiestāstīs, ka “okupācijas nebija” vai to, ka “pietiks dzīvot pagātnē”. Vēsture ir personiska – tā parāda, ka ģimene, tauta un valsts ir jāaizsargā.
Trešais drošības avots ir Latvijas jauniešu un sabiedrības izglītošana. Mums jāzina ne vien sava identitāte un vēsture, bet arī mūsu valsts ģeogrāfija, resursi un iespējas, lai saprastu, kā to izmantot valsts aizsardzībai. Mums jāzina citu valstu pieredze, kuras izveidojušas sekmīgu aizsardzības sistēmu. Jāapzinās robežu nozīme – gan garīgo, gan fizisko, tās aizsargājot, kā arī jāciena un jākopj vēsturiskās piemiņas vietas, kas stāsta par mūsu tautas uzvarām un ciešanām.
Ceturtais drošības avots ir nacionālā vienprātība. Latvijas aizsardzībai un latviešu tautas identitātes sargāšanai jāstāv pāri partiju un citu interešu grupu cīņām, kurām ir vieta demokrātijā, bet ne tad, ja pretinieks pavērsīs ieročus pret mūsu valsti. Tāpēc jau šobrīd jāstiprina savstarpēja cieņa un sadarbība.
Piektais drošības avots ir psiholoģiskā noturība. Ticība saviem spēkiem, paļāvība uz apkārtējiem un savu valsti, gatavība rīkoties, lai aizstāvētu sevi ir izšķirošas. Lai kā mainītos militārās tehnoloģijas, cilvēka gara spēks paliek izšķirošais faktors visā. Ārēji kairinājumi nevar graut mūsu iekšējo stabilitāti. Tikai garīgi un morāli spēcīgi ļaudis var aizsargāt savu valsti arī fiziski. Tāpēc mums ir pienākums stiprināt savu morālo kompasu un izkopt savu personību.
Sestais drošības avots ir stipra ekonomika. Pašu radīta labklājība nodrošina patstāvību un ceļ pašapziņu par savām spējām. Vietējais uzņēmējs jābeidz smacēt ar bezjēdzīgu birokrātiju, lai viņš var brīvi radīt inovācijas un stiprināt cilvēkus ap sevi. Īpaši būtiski tas ir attiecībā uz militāro industriju.
Septītais drošības avots ir Latvijas aizsardzības sektors. Tas ietver gan profesionālo dienestu un Zemessardzi, kur būtu jāiestājas ikvienam fiziski spējīgam vīrietim, kurš nepilda citu dienestu pienākumus. Taču aizsardzība ir arī patriotiskā pilsoniskā sabiedrība, kas ir gatava aizstāvēt valsts neatkarību, kas jau šobrīd ir izveidojusi ievērojamu sadarbības tīklu Ukrainas atbalstam. Savienojot militāro un pilsonisko spēku mēs varam kļūt par daudz spēcīgāku tautu un valsti.
Šie avoti nāk no mums pašiem un var veicināt drošību jau šobrīd. Tikai neliela daļa ir atkarīga no politiskās varas, bet arī to ievēlam mēs paši un rezultātus pieprasām mēs paši. Sargāsim Latviju!
Raivis Zeltīts
