Nāciju likteņus veido zobena un spalvas savienība. Bez karavīriem, kas ir gatavi atdot savas dzīvības par savu tēvzemi, neviena nācija nav izcīnījusi valsti – vai to noturējusi. Bet karavīrus mudina ideāls, ko veido nācijas rakstnieki, kas vēlāk arī iemūžina karavīru varoņdarbus. A. Čaka “Mūžības skartie”, A. Grīna “Dvēseļu putenis”, neskaitāmi citi dzejnieki, kā arī mākslinieki un mūziķi – tas ir intelektuālais pamats, kas veidoja pirmās Latvijas neatkarības laika garu. Diemžēl, šķiet, ka šodien fiziskā un intelektuālā darbība mūsu kultūrā ir šķirtas. Tas ir nepareizi – arī individuālā līmenī.
Intelekts ir muskulis, kas jātrenē. Grāmatas ir dažāda veida smagumi. Ir vieglākas, ir smagākas. Un šeit es nedomāju lapaspušu skaitu. Vārdi un jēdzieni ir kā ieroči, kas pēc šāda treniņa var būt ļoti efektīvi. Tie, kas seko līdzi politiski-sabiedriskajām aktualitātēm, jau būs pamanījuši, cik sīvi notiek cīņa par vārdiem – top aizliegto vārdu saraksti, tiek izgudroti jauni, tiek izmainīta nozīme esošiem utml. Tā ir cita veida cīņa – iespējams, ka svarīgākā, jo nespējot formulēt to, kas ir mūsu interesēs, mēs tās arī bieži neapzināmies un nespējam aizstāvēt. Varbūt izklausās šausmīgi utilitāri, bet grāmatas ir ne tikai atpūta, hobijs vai estētisks baudījums, bet arī viena ļoti nopietna padarīšana.
Bet svarīgi, protams, ir arī kādas grāmatas tiek rakstītas. Kur ir šī laikmeta “Dvēseļu putenis”, “Mūžības skartie”? Var jau teikt, ka mūsu mūsdienu paaudzes nav pieredzējušas karu, taču starp mums vēl ir daudzi leģionāri, kas ir pelnījuši savas varonības iemūžināšanu. Tas arī būtu aktuāli, ņemot vērā, ka pretinieks austrumos nekur nav pazudis un gatavo jaunus agresijas karus.
Kurts Bruševics
