Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Vai civilizācijai jāiet bojā?

Viena no fundamentālām pretrunām, kas virza evolūciju un vēsturi, pastāv starp cilvēka bioloģisko dabu un apkārtējo vidi. Mēs pēc savas uzbūves kopumā neatšķiramies no mūsu senčiem, kas dzīvoja dabas visvarenības apstākļos. Mēs esam radīti saskarei ar dabas elementiem, cīņai pret plēsoņām un pašu mednieku gaitām. Mēs neesam radīti mierpilnai laimei, bet gan izaicinājumu pārvarēšanai – mēs ieguvām dopamīna devu tad, kad nomedījām mamutu, kad atradām piemērotu vietu apmetnei, kad palīdzējām savai ciltij kļūt stiprākai un mūsu asinslīnijai turpināties.

Neizbēgami, ka veiksmīgākās no ciltīm kādā brīdī ieguva tik lielu stabilitāti un drošību, ka pārauga civilizācijās. Veiksmīgākās no tām sakāva arī savus galvenos ģeopolitiskos pretiniekus un kļuva par impērijām. Tieši augstākajā varenības punktā, kad “vēsture ir beigusies”, sākās civilizācijas sabrukums. Jo cilvēks nav radīts mierpilnai laimei. Tā ir sakarība, kuru pamanīja jau senie vēsturnieki. Elites sāka dzīvot no tautas atrautas dzīves. Varenās pilsētas izsūca no laukiem visus cilvēkresursus. Tur šie izsakņotie cilvēki zaudēja savus veselīgos instinktus – neradīja bērnus, nedomāja par kopējo labumu, kļuva slinki un hedonistiski, nicināja varonību, mainīja dzimumu lomas. Pati impērijas vara to veicināja, jo tā uz laiku varēja nodrošināt sociālo mieru. Taču ar “maizi un izklaidēm” tika iznīcināti tie pamati, kas bija impērijas izveides pamatā. Iemesli šādiem procesiem ir dziļi bioloģiski, ko pierāda arī Džona Kalhūna peļu eksperimenti.

Protams, cilvēks nav tikai bioloģiska būtne. Tomēr mūsu garīgā un bioloģiskā daba ir savstarpēji saistītas. Rietumu civilizācija šobrīd ir nonākusi punktā, kurā mūsu daba ir vislielākajā pretrunā ar mākslīgo vidi, kuru mēs paši esam radījuši. Mēs esam ieslodzīti mazkustīgā un noslēgtā komfortā, sociālā atomizācijā ar tehnoloģiju radītām surogātpieredzēm, sastingušā sociālajā hierarhijā, kurā nav iespējama izaugsme. Sociālo sabrukumu veicina urbanizētajā vidē izgudrotas ideoloģijas, kas šo sabrukumu pārsauc par progresu un to veicina. Bet nekur arī nav zudusi varas līmeņi, kas šīs ideoloģijas sponsorē apzināti, to pašu seno iemeslu dēļ – “maize un izpriecas” mamutu medniekus pārvērš nekaitīgos patērētājos, bet “multikulturālisma” un “dažādības” politika vājina etnisko identitāti un vairo iekšējo sašķeltību, kas novirza cilvēku agresiju uz sabiedrības iekšieni, lai tā nevarētu apdraudēt augšējos varas centrus. Dabiskā dopamīna trūkums rada neskaitāmu atkarību epidēmiju, kuras vēl vairāk iznīcina veselīgu sociālo struktūru. Tas ir vienlaikus garīgs un fizisks cilvēka noriets.

Vai civilizācijas noriets ir neizbēgams? Daba nemīl vienveidību, jo tā aptur evolūcijas radošo procesu. Kolīdz kāda suga sāk pārlieku dominēt pār apkārtējām, daba ieslēdz dažādus pašiznīcināšanās mehānismus, lai atbrīvotu ceļu jaunām dzīvības formām. Līdzīgi notiek ar civilizācijām – tās sapūst no iekšpuses un sabrūk, lai uz to drupām nostiprinātos vitālākas kultūras. Ir sabiedrības, kas to ir apzinājušās. Atceros  profesora Harija Tumana stāstus par neolīta Kukutenu-Tripoles kultūru. Šīs kultūras pārstāvji apzināti izvairījās no savas sabiedrības pāraugšanas civilizācijā, ik pēc 60-80 gadiem nodedzinot savas pārlieku izaugušās apmetnes. Ir arī vēlāki piemēri. Piemēram, spartieši reformēja savu valsts iekārtu, aizliedzot jebkāda veida izsmalcinātību un komfortu, visus vīriešus audzinot kā karavīrus. Bet arī viņu radītajai sistēmai pienāca gals.

Rietumu pašiznīcināšanās mehānismu šobrīd visvairāk iemieso un veicina neomarksisma ideoloģija. Tas ir veids, kādā Rietumi nodedzina savas pilsētas – simboliski un burtiski. Kāds varbūt teiks, ka tam nav jāpretojas – ja reiz civilizācijai ir jākrīt, lai atbrīvotos vitālāki kultūras spēki, tad tai būtu jāļauj krist. Varbūt pat jāpaātrina gals, lai varētu no jauna radīt to, ko ir vērts saglabāt.  Taču mēs neesam ne Tripoles kultūra, ne antīkā civilizācija. Mūsdienu globalizētajā pasaulē neviens nedos eiropiešiem vairāku gadsimtu ilgu “atelpu”, kuras laikā no jauna būvēt civilizāciju. Austrumu civilizācijas, kuras neslimo ar Rietumu pašiznīcināšanās ideoloģijām, ātri vien ieņems atbrīvoto telpu un izpletīs savas civilizācijas. Mēs arī nevaram iekonservēt pagātnes sabiedrības politisko un ekonomisko struktūru kā spartieši, jo atrodamies nemitīgā ģeopolitiskā konkurencē.

Tāpēc ir nepieciešama dzīves reforma – atgriešanās pie mūsu saknēm, vienlaikus turpinot dzīvot modernajā pasaulē. Nacionālisma lielā nozīmē pastāv tajā, ka tas atjauno cilvēka dabai tik nozīmīgo piederības sajūtu savai ciltij. Nacionālisms ir dabiskais dopamīns – dzīvojot caur savu tautu un savai tautai, tiecoties pēc individuālo un kopējo izaicinājumu pārvarēšanas, mēs esam dziļā mierā ar savu būtību. Varētu teikt – laimīgi. Taču ir grūti šo laimi sasniegt, nemitīgi atrodoties pamatstraumē, kas tiecas to visu iznīcināt. Tāpēc ir nepieciešama nacionālistu organizācija kā subkulturāla kopiena, kas apzinās cilvēka dabas likumsakarības, veicina savu biedru fizisko un garīgo izaugsmi, organizē pārgājienus dabā un dažāda veida izaicinājumus, tiecas pēc augstiem mērķiem un nekad neapstājas pie sasniegtā. Pieturoties pie šī ētosa, šāda subkultūra savā ietekmē celsies uz augšu, kamēr apkārtējās sociālās struktūras turpinās savu lejupslīdi. Austrumu kultūru piemēri rāda, ka atdzimšana ir iespējama arī bez pilnīga civilizācijas sabrukuma – izšķiroša ir elites nomaiņa kritiskajā brīdī.

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.