Vai atcerieties 160 velkamistu vēstuli? Imigrācijas vilnim veļoties pār Eiropu, 160 aktīvisti publicēja vēstuli, kurā aicināja aizpildīt Latvijas tukšos laukus ar “jauniem cilvēkiem”, aicināja “Latvijas pašvaldības, uzņēmējus un visus līdzpilsoņus novērtēt ieguvumus, ko varētu sniegt saskarsme ar citām kultūrām”, bagātināt “kultūras pieredzi” un “paplašināt redzes loku”. Tāpat vēstules parakstītāji aicināja apsvērt, ka, “uzņemot bēgļus un nodrošinot tiem labvēlīgus apstākļus, Latvijas valsts varētu iegūt izcilus mūziķus, arhitektus, zinātniekus un biznesa līderus”.
Sešus gadus un vairākus teroraktus vēlāk Eiropa vairs nav tik sajūsmināta par velkamisma politiku un mēģina uzturēt labas attiecības ar Turciju, kas kontrolē imigrācijas slūžas uz Eiropu. No “izciliem mūziķiem, arhitektiem, zinātniekiem un biznesa līderiem” Latvijai nekas daudz nav palicis – vēstules parakstītāji noteikti teiktu, ka vainīgi nacionāļi par to, ka viņus aizbiedēja.
Atgriežoties pie “ieguvumiem no citām kultūrām” un “kultūras pieredzes paplašināšanas”, uz šo jautājumu var skatīties arī pašu kreiso regulāri piesauktās “homofobijas” kontekstā – šoreiz gan pavisam īstas. 2015. gadā imigranti nāca pamatā no trīs valstīm – Sīrijas, Afganistānas un Irākas. Naidīgums pret homoseksuāļiem ir neatņemama daļa no šo valstu ikdienas un politikas. Sīrijas krimināllikums aizliedz homoseksuālas attiecības un par tām paredz līdz trīs gadu cietumsodam. Līdzīgi ir Afganistānā, kur vadošā loma ir šariata likumiem. ASV valsts departamenta ziņojums vēsta, ka Afganistānā homoseksuāliem cilvēkiem var tikt liegta veselības aprūpe, viņi var tikt atlaisti no darba, viņiem regulāri uzbrūk drošības struktūras un sabiedrība kopumā. Nebūsiet pārsteigti arī par Irāku – kaut arī homoseksualitāte ir dekriminalizēta pēc ASV iebrukuma 2003. gadā, homoseksuāļus tiesā pēc citiem pantiem, bet reliģiskās vai linča tiesas, kas ir izplatītas, vispār nepakļaujas laicīgajai varai.
Kā ierosinājums uzņemt vairāk imigrantu no homofobiskām valstīm iet kopā ar cīņu pret it kā homofobiju Latvijā? To varētu vaicāt tiem 20 velkamistu vēstules parakstītājiem, kas ir parakstījušies arī par “dzīvesbiedru” vēstuli (un izdarījuši to tajā pašā satori.lv). “Vēstules parakstītājiem nav pieņemams, ka NA priekšlikums no jēdziena “ģimene” definīcijas rosina izslēgt daudzveidīgus ģimenes attiecību modeļus, tostarp (..) viendzimuma ģimenes.” Abu vēstuļu parakstītāju skaitā ir “Dzīvesbiedru” un “Mozaīkas” Kaspars Zālītis, RSU docents Ivars Neiders, Londonas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Una Bergmane, feministe Alise Zariņa, “Skeptiskās biedrības” līdzdibinātājs un vadītājs, kritiskās domāšanas (!) pasniedzējs Edgars Lapiņš, “Progresīvo” Jana Simanovska un Mārtiņš Kossovičs, ar A/Par saistītais Gints Knoks un citi.
Bez šaubām, viņiem būs savas racionalizācijas. Katrs imigrants ir unikāla personība un viņus nedrīkst stereotipizēt – respektīvi, ignorēsim kultūras kontekstu un pasaules uzskatu, ar ko viņi ir uzauguši. Iespējams, viņi domā, ka 2015. gadā uz Eiropu devās visa vajātā islāma pasaules “LGBT kopiena” (kopā ar ISIS teroristiem). Varbūt viņi tic, ka Latvijā pret gejiem izturas ļaunāk nekā Sīrijā, Afganistānā un Irākā – Sandra Veinberga taču raksta par sērijveida slepkavošanas aizsākumu, ko vadot konservatīvie politiķi. Lai kā arī nebūtu – apbrīnojama domas elastība. Tomēr domāju, ka vairums Latvijas iedzīvotāju gan piekritīs, ka mēs dzīvojam ļoti miermīlīgā un iecietīgā sabiedrībā, kas balstīta likuma varā un cilvēka cieņas principos. Un to nograut ar “kultūras pieredzes bagātināšanu” būtu gan nacionāla, gan cilvēktiesību katastrofa.
Kurts Bruševics