12 tēzes t.s. “vācu jautājumā”

Pēdējos gados Latvijas sabiedrībā, bet it īpaši nacionāli noskaņotās aprindās, ir aktualizējies jautājums par vācu minoritātes lomu Latvijas vēsturē. Šī jautājuma saasināšanās, no vienas puses, var šķist savāda, ņemot vērā, ka vācu minoritāte kā kopiena Latvijā kopš 2. pasaules kara faktiski vairs nepastāv, līdz ar to nepastāv arī prasība pēc abu tautu attiecību sakārtošanas Latvijas valsts iekšienē. No otras puses, jautājums ir aktuāls attiecībā pret mūsu pašu identitāti.

  1. Kolektīvais vēstures stāsts ir būtiska etniskās identitātes daļa, tāpēc tā sabrukums ir vērtējams kā potenciāli bīstams process. Vienlaikus šī vēstures stāsta sabrukuma pamatā var būt trūkumi pašā stāstā – vēsturiskās patiesības pārlieka reducēšana politiskai situācijai, kura vairs nav aktuāla. Tāpēc mēs nevaram nekritiski pieņemt pirmā neatkarības posma vēstures interpretācijas par “700 verdzības gadiem”, kurām bija sava loma tā laika situācijā un pastāvošajās starpetniskajās attiecībās. Taču atbilde nav arī tiešā baltvācu vēstures koncepcijas pārņemšanā vai trivializētu vēstures koncepciju pieļaušanā.
  2. Tā, protams, ir vēsturnieku brīvība ir apšaubīt, koriģēt un zinātniskā pētījuma brīvības ietvaros interpretēt jebkādus vēstures stāstus. Taču valstsvīru uzdevums ir pretējs – kolektīvā vēstures stāsta radīšana un nostiprināšana. Laika distance šobrīd ļauj uz vācu lomu mūsu vēsturē palūkoties objektīvāk, nekā tas bija iespējams pirms gadsimta, radot kolektīvo vēstures stāstu, kas vienlaikus mūs stiprina kā nāciju, bet ir arī godīgs un taisnīgs pret vēsturisko patiesību.
  3. Mēs redzam sākotnējo vācu lomu Latvijas teritorijā līdzīgi normāņu lomai Anglijas un skandināvu vikingu lomai Kijevas Krievzemes vēsturē: tā ir no ārpuses ienākusi elite, kas gan ar militāriem, gan politiskiem līdzekļiem apvienoja vietējās ciltis valstiskā veidojumā, radot ietvaru latviešu nācijas etnoģenēzei. Tā rezultātā šodien ir nevis viena, bet divas baltu nācijas – lietuvieši un latvieši, kuru vēsturiskie likteņi ir saistīti un tomēr atšķirīgi.
  4. Šī valstiskā veidojuma, proti, Livonijas konfederācijas, loma mūsu vēsturē ir vērtējama pozitīvi. Vairāki gadsimti kopīgajā valstī samierināja baltu un somugru ciltis, kas līdz tam bija izlējušas asinis bezjēdzīgos atriebības karos. Tāpat tika apturēta slāvu ekspansija baltu zemēs, kuras rezultātā balti no 5. līdz 13. gadsimtam bija zaudējuši lielāko daļu savu teritoriju. 1502. Gadā, Livonijas ordeņa mestra Pletenberga karaspēkam, kura sastāvā bija arī kuršu ķoniņa Andreja Peniķa vienība, apturot Maskavijas invāziju, latviešu tauta, iespējams, tika pasargāta no asimilācijas krievu tautā. Kaut arī integrācija Lietuvā no etniskā viedokļa būtu bijusi vēlamāka notikumu attīstība, tas 13. gadsimtā nebija realizējams scenārijs.
  5. Livonija un vēlāk valdošā vācu minoritāte citos valstiskajos veidojumos kalpoja kā mūsu tilts uz Rietumu kristīgo civilizāciju. Šī civilizācija aizsāka jauna veida sociālās attiecības – nostiprināja monogāmo ģimeni un laulību, izveidoja ģilžu sistēmu ekonomikā un feodālās attiecības politikā, kas paredzēja arī plašu autonomiju katram sociālajam slānim. Tas ļoti atšķīrās no mūsdienu centralizētās valsts iekārtas. Šīs autonomijas ietvaros Livonijā latviešu senči lielā mērā saglabāja savu personisko brīvību, savu baltisko identitāti un kultūru. Kaut arī tā nebija ideāla sistēma, tā bija vienīgā alternatīva Maskavijas aziātiskajam despotismam. Vēlāk vācu luteriskās baznīcas ietekmē veidojās literārā latviešu valoda, bet latviešu folkloras saglabāšanos veicināja daudzu vācu intelektuāļu (piemēram, “Latviešu literārā biedrība”) interese par tautas tradīcijām. No Vācijas nākusī Brāļu draudžu kustība 18. un 19. gadsimtā veicināja latviešu garīgo atdzimšanu un veicināja pilsonisko pašorganizēšanos. Pat jaunlatviešu nacionālā kustība, kas par savu mērķi izvirzīja atbrīvoties no vācu virsvadības, savas idejas lielā mērā smēlās no vācu nacionālās atmodas kustības, vācu romantisma un ideālisma. Vācbaltiešu minoritātes klātbūtne kultūras, izglītības, zinātnes un politiskās dzīves jomās 20. gadsimta pirmās puses Latvijā bija – par spīti daudzām nesaskaņām vai pārpratumiem – veicinošs un nozīmīgs faktors latviešu kā modernas eiropeiskas nācijas attīstībā. Kā savulaik norādīja Dr. Pauls Jurevičs, vācu nacionālais raksturs neizbēgami ir lielā mērā ietekmējis arī mūsu raksturu, ko raksturo cīņas gars, izturība, organizētība, kas paradoksāli mums ir palīdzējis cīņā pret pašu vāciešu lielo ietekmi mūsu zemē.
  6. Latviešu un vāciešu vēsturiskā konflikta saknes ir meklējamas faktā, ka, atšķirībā no normāņiem Anglijā vai skandināviem Kijevas Krievzemē, vāci nesaplūda ar vietējo tautu, bet pēc Livonijas sabrukuma sāka veidot atsevišķu valdošo slāni. Konflikts saasinājās līdz ar agrīnā kapitālisma attīstību jauno laiku sākumā, kad muižu saimniecības no feodālām institūcijām attīstījās par faktiskām vergturības (jeb dzimtbūšanas) institūcijām. Ja neskaita atsevišķas leimaņu jeb brīvzemnieku dzimtas (kā kuršu ķoniņus), tad līdz 17. gadsimtam lielākā daļa latviešu nonāca sociālās un vienlaikus etniskās apspiestības stāvoklī. Tas bija pakāpenisks process, kas savu skarbāko fāzi sasniedza līdz ar Latvijas nonākšanu Krievijas impērijas sastāvā. Vidzemes landtāga 1739. gadā apstiprinātajā Rozena deklarācijā tika noteiktas dzimtkungu neierobežotās tiesības uz latviešu zemnieku dzīvību un nāvi. Tā latviešu tautas vairākums zaudēja ne tikai īpašuma tiesības, bet arī jebkādu personisko brīvību. Aizmirst šo faktu, runājot par baltvāciešu lomu mūsu vēsturē, ir negodīgi.
  7. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā, pieaugot vispārējam latviešu izglītības līmenim un ekonomiskajiem resursiem, latviešu tautas vairākumam kļuva nepieņemams netaisnīgais varas resursu sadalījums. Tāpēc, sākot ar 19. gadsimta vidu un 20. gadsimta sākumu, latviešu nacionālās kustības pārstāvji, paši lielā mērā būdami vācu nacionālisma skolas audzēkņi, izvirzīja par savu mērķi atgriezt latviešus vadošajās pozīcijās kultūrā, politikā un ekonomikā. Šis mērķis bija absolūti leģitīms un pamatots, bet tam pretojās baltvācu elite, kas (līdz pat neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanai 1918. gadā) tikpat kā nepieļāva kompromisus ar latviešu tautu.
  8. Tāpat, izvērtējot starpkaru perioda latviešu elites un tautas kopumā negatīvo attieksmi pret vācbaltu minoritāti, jāņem vērā neapstrīdamie fakti par ķeizariskās Vācijas plāniem Baltijas reģionam, kuros lielu lomu spēlēja arī aktīvākie vācbaltu minoritātes pārstāvji – proti, nedrīkst ignorēt vēlmi un mēģinājumus Latviju pievienot ķeizariskajai Vācijai, kā arī nostiprināt vācbaltu privilēģijas un kārtu sabiedrības modeli attiecībā pret laviešu tautas centieniem veicināt demokratizāciju. Iespējamā Kurzemes pievienošana tolaik teritoriāli tuvajai Prūsijai ķeizariskās Vācijas sastāvā jāvērtē kopā ar dažu vācbaltu muižnieku rosinājumiem ievest Latvijā kolonistus no Vācijas kā atbildi uz 1905. gada nemieriem.
  9. No tā izrietēja pirmā Latvijas neatkarības posma latviešu politiskās elites kopumā negatīvā nostāja pret baltvācu minoritāti, kuras dēļ agrārā reforma tika realizēta, ignorējot šīs minoritātes iebildumus. Tomēr jāatzīst, ka agrārā reforma bija nepieciešams solis sociālā un etniskā taisnīguma atjaunošanai un drosmīgs ekonomiskā distribūtisma piemērs, kas nodrošināja lauksaimniecības nozares uzplaukumu Latvijā.
  10. Turpmāk latviešu un baltvāciešu attiecības attīstījās pa negatīvu spirāli. Latviešu apziņā, it īpaši K. Ulmaņa varas laikā, nostiprinājās stāsts par “700 verdzības gadiem”, kurā atmiņas par neseno dzimtbūšanu savijās kopā ar Livonijas ēru, noliedzot jebkādu vācu minoritātes pozitīvu ietekmi. Šo stāstu savā vēlmē pēc latviešu nācijas pašnoteikšanās bija radījuši jaunlatvieši, kuri, gribot to vai negribot, sava laika politiskajā situācijā latviešu apziņā bija iesējuši arī slavofilisma sēklas. Tikmēr pati baltvācu minoritāte svaidījās starp idejām par “anacionālu valsti”, t.i., valsti bez latviešu nācijas noteicošas lomas, bet pašu ietekmes saglabāšanu demokrātijas lozungu vārdā, no viensa puses, un simpātijām pret nacionālsociālistu Vācijas revanšismu Austrumeiropā, no otras puses. Taču neatkarīgi no iekšējām starpetniskajām attiecībām Baltijas valstu likteni 2. pasaules karā un pēc tā izlēma lielvalstu savstarpējās vienošanās un Austrumeiropas reģiona valstu sašķeltība – tam nebija nekādas saistības ar latviešu politiskās elites spējām vai “nenākšanu pretim” vācu minoritātei. Pietika ar vienu padomju varas gadu, lai 1941. gadā latvieši ienākošo vācu armiju sagaidītu ar neviltotu prieku un atvieglojumu. Taču nacionālsociālistu Vācijas ģeopolitiskie plāni neparedzēja pat Latvijas autonomiju, bet pret tiem, kas iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarību, tika vērstas represijas.
  11. Vienlaikus latviešu leģionāru frontes brālība ar vācu karavīriem cīņā pret atkārtotu padomju okupāciju lielā mērā padarīja veco naidu par neaktuālu, savukārt vācu ietekmes pilnīga izzušana pēc kara beigām vācu jautājumu it kā “izslēdza” no mūsu vēstures.
  12. Vāciešiem un vāciskumam nenoliedzami ir nozīmīga loma mūsu vēsturē un kultūrā – mums tas ir jāatzīst un atkal jāiekļauj mūsu vēstures stāstā, bet izejot pašiem no savām interesēm, proti, ne demonizējot, ne arī nekritiski pārņemot svešas vēstures interpretācijas. Mūsdienu kultūras un zinātnes sadarbības apstākļos ir iespējams veidot jaunu dialogu starp vācu, baltvāciešu un latviešu kultūru un vēsturiskajiem stāstiem.

 

“Austošā Saule”

Dalies:
Facebook
Twitter
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.