Nav noliedzams, ka 15. maija apvērsums bija antikonstitucionāls. K. Ulmaņa izveidotā iekārta daudz paveica latviešu nacionālās pašapziņas nostiprināšanai, bet vienlaikus vājināja latviešu biedrošanās tradīciju (par spīti saukļiem par tautas vienību) un individuālo pašiniciatīvu. Šai iekārtai, kurai pašai nebija savas Satversmes, arī nebija skaidras nākotnes – tā balstījās uz vienu cilvēku un viens cilvēks, lai arī cik spējīgs, šādu varu nedrīkst uzņemties tikai uz sevi.
Protams, ir cilvēki, kuriem Kārlis Ulmanis ir jāgāna principa pēc un viņiem detaļas nav būtiskas. Bet tās ir būtiskas, jo pirmais Latvijas neatkarības posms nav šķirams no Ulmaņa personības ar visām pozitīvajām un negatīvajām pusēm. Kārlis Ulmanis ir atslēgas figūra 1918. gada 18. novembrī un 1940. gada 17. jūnijā. Un, protams, 15. maijā. Mums būtu jāspēj vērtēt viņu visā pretrunīgumā – kā lielu cilvēku ar lielām kļūdām.
Atgriežoties pie 15. maija, mūsdienu kreisi-liberālie propagandisti aizmirst vienu būtisku lietu – proti, parlamentāro un ekonomisko krīzi, ko Kārlis Ulmanis izmantoja kā apvērsuma pamatojumu. Ignorēt šo aspektu ir gluži vienkārši negodīgi. Mūsu tā laika Satversmē bija pieļautas sistēmiskas kļūdas, kuras rezultējās ar šo krīzi – Saeimas deputātu visvarenība pretstatā prezidenta institūcijas vājumam; neesošais slieksnis partiju iekļūšanai Saeimā, kas noveda pie sadrumstalota parlamenta, vājām koalīcijām, biežām valdību maiņām; no tā izrietēja arī politiskā korupcija un ekonomiskās krīzes pastiprināšanās; latviešu tautas un latviešu valodas statuss nebija noregulēts – atšķirībā no plašajām mazākumtautību tiesībām. Par lielāko daļu no šīm problēmām varēja “pateikties” sociāldemokrātiem, kas jau 1918. gada 18. novembrī pasludināja, ka Latvija viņiem būs tikai līdzeklis viņu sociālistiskajai revolūcijai. Tā bija valsts sabotāža pašos pamatos. Šīs objektīvās problēmas izmantoja Kārlis Ulmanis, kurš apvērsumu pamatoja ar nepieciešamību reformēt Satversmi. Viņa metode pēc apvērsuma – diskusijas par šīm problēmām vienkārši atcelt un visu risināt ar savu personisko varu. Kaut arī nacionālisms šajā laikā kļuva par valsts ideoloģiju, strukturāli problēma netika atrisināta.
Liela daļa no pirmā neatkarības posma izaicinājumiem šodien ir pārvarēti. Latviešu valodas un latviešu kā pamatnācijas statuss ir juridiski nostiprināts, tāpat līdz ar 5% barjeras ieviešanu vēlēšanās kopumā ir mazināts sīkpartiju haoss Saeimā. Viens sociāldemokrātu negatīvais mantojums mūsu Satversmē joprojām ir palicis. Tā ir vājā prezidenta loma. Šodienas krīzes būtu daudz vieglāk pārvarēt, ja prezidenta loma tiktu nostiprināta. Tautas vēlēts prezidents, kura varas posms nosegtu arī parlamenta pārvēlēšanas posmu, būtu atbildīgs par ilgtermiņa valsts attīstības vīziju un vadību krīžu gadījumos, esot neatkarīgāks no partiju un koalīciju iekšējām problēmām un attiecībām. Mums ir jābūt demokrātiem, bet arī demokrātijas kuģim ir nepieciešams kapteinis.
Raivis Zeltīts
