1917. gada 9.-10. maijā (pēc jaunā stila) Rēzeknē sanāca Pirmais Latgales latviešu kongress, kurā tika apstiprināts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē. Tas bija ļoti svarīgs brīdis mūsu tautas vēsturē, kas apliecināja, ka vairākus gadsimtus politiski nošķirtie Latgales latvieši joprojām atceras savas baltiskās saknes un jūt ciešu kopību ar pārējo latviešu tautu, protams, saglabājot arī savu reģionālo identitāti. Kas ir šīs ciešās kopības sajūtas pamatā? Tas ir etniskums, jeb – tautiskums.
Par spīti demagoģijai par tautību kā “konstruētu” un etnisko nacionālismu kā neiecietību, mums jāpieturas pie mūsu valsts pamatos ieliktajiem principiem – vispirms bija tautība un tad valsts kā tautas pašnoteikšanās līdzeklis. Mūsu etniskais nacionālisms ir mūsu pilsoniskā, jeb valsts nacionālisma pamats. Valsts ir tas ietvars, kurā latvieši kā pamatnācija veido kopīgu nākotni ar Latvijai lojālajām mazākumtautībām. Nevis “divas kopienas”, kas ir PSRS laika izgudrojums, nevis “atvērtā latvietība”, kas tiecas devalvēt latviskumu (t.i. ideja, ka ikviens var kļūt par latvieti – tāpat kā ikviens var kļūt par amerikāni), bet latvieši, mazākumtautības un mūsu visu kopīgā Latvija. Latvieši kā pilnīgi reāls, ne iedomāts etnoss ar savām tiesībām un pienākumiem. Tauta ar tūkstošiem gadu dziļām saknēm savā zemē.
Daudzi šo nacionālismu gribētu iemainīt pret politkorektāku versiju. Taču pats vārds “nācija” ir ir radies no senfranču valodas vārda “nacion”, kas nozīmē “dzimšanu” (“naissance”). Arī “patriotisms” ir cēlies no vārda “tēvs”, kas atkal apzīmē izcelsmes jautājumu. Tautība nav tikai ideja, tā ir izcelsme. Bet ne tikai. Tā, protams, ir arī valoda, tradīcijas un kopīga vēstures izpratne.
Un te mēs pieskaramies otrai 9. maija nozīmei etniskā nacionālisma kontekstā. Gadu no gada notikumi Pārdaugavā mums atgādina, ka Latvijā ir liela daļa cilvēku, kas neko nevēlas dzirdēt par latviešu vēstures izpratni. Atšķirīga valoda un tradīcijas šajā gadījumā būtu otršķirīgs jautājums – agresīva imperiālistiska kara slavināšanu nevar saukt par tradīciju. To vēl varētu saprast, ja šie cilvēki dzīvotu citā valstī, bet vienā teritorijā tas noved tikai pie problēmām. Kāpēc? Tāpēc, ka vēsture nekad nav tikai vēsture. Caur vēsturi mēs projicējam nākotni. Kad latvieši piemin savus karavīrus 11. novembrī, mēs ceram, ka spētu tikpat drosmīgi aizstāvēt savu dzimteni, ja rastos tāda nepieciešamība. Mēs meklējam piemērus un paraugus, kas mūs iedvesmo pilnveidoties, tādējādi veidojot rītdienu. 9. maija vēstījums ir atšķirīgs – tas ir “mēs viņiem sadevām un varam to atkārtot”. Kas ir tie “viņi”? Krievija iegulda milzīgus resursus uzvaras kulta stiprināšanā un arī vienlaikus propagandā, kas vēsta, ka fašisms atdzimst Baltijā. Krievijas aptaujās Latvija regulāri parādās ienaidnieku saraksta augšgalā. Tāpēc redzēt 9. maija svinībās tikai piemiņas dienu ir bīstams naivums.
Latgale ir mūsu ģerboņa trešā zvaigzne – neatņemama daļa no latviešu tautai un Latvijai. Bet no Krievijas importētais uzvaras kults ir kaut kas mums pilnīgi svešs un nepieņemams – komunistu uzvaras latviešiem nesa tikai nāvi un ciešanas. Tā ir mūsu patiesība, kas izriet no tautiskās apziņas, kas bija, ir un būs aktuāla un nepieciešama.
Raivis Zeltīts
