Nesen apritēja 40 gadu, kopš Gunārs Astra teica savu pēdējo vārdu. Viņa gatavība bezcerīgākajos apstākļos līdz galējām konsekvencēm aizstāvēt latviešu tiesības savā tēvzemē ierindo viņu starp mūsu tautas lielajiem brīvības cīnītājiem. Slaveni ir viņa vārdi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Kopā tādiem vīriem kā Bruno Javoišs, kurš pirms 60 gadiem Rīgas radio tornī uzvilka Latvijas karogu, 1987. gada 14. jūnija akcijas dalībniekiem no “Helsinki-86” un Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gadā publiski pacēla un cauri Rīgai iznesa sarkanbaltsarkano karogu, Astra bija starp tām dzirkstelēm, kas aizdedza Trešās atmodas liesmu. Ilgi pirms atmodai “pieslēdzās” LKP CK sekretārs ideoloģijas jautājumos – “ekstrēmo nacionālistu” nosodītājs Anatolijs Gorbunovs un čekas ziņotājs Ivars Godmanis (segvārds “Pugulis”)…
Kāds vaicās – kam šī vēstures stunda? Dzīvojam taču brīvā Latvijā, kurai, protams, izaicinājumu netrūkst, taču latviešu valoda un kultūra var uzelpot. Bet viss nav tik vienkārši. Neatrisinātie vēstures jautājumi turpina ietekmēt šodienu. Nesodītais PSRS režīms ir mutējies Putina dikatūrā, kas slepkavo ukraiņus, kamēr PSRS režīma sekas Latvijā ir radījušas vēstures apziņas un identitātes apjukumu, kuram ir spilgti simboli.
Kad 15. decembrī ar domubiedriem devāmies nolikt svecītes pie Gunāra Astras pieminekļa, nācās konstatēt, ka gadu pēc tā atklāšanas tas no varas puses ir aizmirsts. Brienot cauri sniega kupenām un attīrot pieminekļa pakāji, savu nodomu pieminēt brīvības cīnītāju izpildījām, taču rūgtuma sajūta palika. Vai Astras latviskuma ideāli nav mazāk aizmirsti par šo pieminekli? To vēl vairāk pastiprināja kontrasts ar ļoti sakopto Krievijas impērijas ģenerāļa Barklaja de Tolli pieminekļa apkārtni Esplanādē.
Atšķirībā no pieminekļa Gunāram Astram de Tolli piemineklis tika novietots paaudzi ātrāk – 2002. gadā. Šī “privāto uzņēmēju dāvana” Latvijai nāca brīdī, kad Putins sāka izplatīt Krievijas pārākuma un ekspansionisma ideoloģiju ar “maigās varas” starpniecību. Var diskutēt par vēsturiskām niansēm šī Krievijas impērijas ģenerāļa biogrāfijā, taču viņa saistība ar Rīgu ir labākajā gadījumā ļoti attāla. Savukārt de Tolli līdzdalība Napoleona Bonaparta sakaušanā stiprina Krievijas šodienas politisko mitoloģiju par Maskavu kā “īpašu” civilizāciju, kas to vien dara kā aizstāv “mazos brāļus” pret Rietumu ekspansionismu. Latviešiem no Napoleona sakaušanas nekāda labuma nebija – vien ilgāka būšana dzimtbūšanā un vēlāk arī rusifikācija. Šim piemineklim, kas demonstratīvi novietots pretī Ministru kabineta ēkai, šodien ir tikai viens vēstījums – Krievijas imperiālisma slavināšana.
Pirmo reizi piemineklis de Tolli tika uzstādīts 1913. gadā, slavinot Krievijas impērijas militāro varu, bet, sākoties 1. pasaules karam, pieminekli demontēja. Jaundibinātā Latvijas valsts, kurai netrūka savu cienījamu ģenerāļu, protams, neredzēja nekādu vajadzību atjaunot svešu varu simbolus. Krietni citādāk tas notika 2000. gadu sākumā, kad sociāldemokrāta Gundara Bojāra pārvaldītajā Rīgā, klātesot Krievijas impērijas armijas formās tērptiem cilvēkiem un plīvojot Krievijas karogiem, tika no jauna iezīmēta krievu imperiālisma pretenziju telpa. Vienu no šī laika Rīgas domes mantojumiem – “Maskavas namu” – pēc biedrības “Austošās Saules” protestiem valsts izlēma pārņemt savā īpašumā, taču de Tolli pieminekli Rīgas dome pagaidām saudzē. Domes Pieminekļu padome ir uz manu vēstuli ir atbildējusi, ka tā redz dažādus sarežģījumus pieminekļa demontāžā, bet vērsa uzmanību, ka tas ir politisks lēmums. Savukārt par politisko lēmumu atbildīgie – Rīgas domes frakcijas – uz manu aicinājumu nemaz neatbildēja. Kā liecina apsnigušais Gunāra Astras piemineklis – ne dēļ aizņemtības sniega novākšanā…
Kopš obeliska nogāšanas Uzvaras parkā Barklaja de Tolli piemineklis paliek lielākais Krievijas imperiālisma ideoloģiju nesošais simbols Rīgā. Rīgas domi atkārtoti aicinu – beidziet izvairīties no lēmuma pieņemšanas! Starp Gunāra Astras latvisko Latviju un krievu imperiālisma nāves ideoloģiju neitralitātes nav – kur sākas viena, tur beidzas otra!
*Pirmpublicējums “Latvijas Avīzē”
Raivis Zeltīts
