Ukrainas-Krievijas karš ilgst jau 41. dienu. Ar katru izšauto patronu ukraiņi ne tikai atbrīvo savu zemi, bet sargā arī mūs. Krievijas agresija beidzot ir atvērusi acis arī tai daļai sabiedrības daļai, kas par Krievijas agresiju smīkņāja vai vienkārši neticēja, lai gan nacionālie spēki par to brīdina jau sen. Tāpēc nemaz nevajag smieties par “krievi nāk!”, jo viņi tik tiešām nāk. Kas par to šaubās, lai uzdod šo jautājumu jebkuram gruzīnam vai ukrainim. Kas saka pretējo, atražo Kremļa retoriku, un nav svarīgi – apzinās to vai neapzinās, jo šāds viedoklis jau a priori nav labvēlīgs. Taču ne par to ir jautājums.
Šis karš ir atvēris acis un ļauj novērtēt mūsu kā valsts spēku. Jāizdara secinājumi un atbilstoši jārīkojas. Katra mūsu pārdomu diena maksā ukraiņu bērnu zaudētas dzīvības, izvarotas sievietes un kritušus karavīrus. Turklāt šī situācija pavisam noteikti ļauj politiski darīt to, ko pirms kara politiķi diez vai atļautos apsvērt augstākās kategorijās nekā prastu PR tipa reklāmas pasākumu. Tad kas jādara?
Individuālā un valsts mērogā jānovelk robežas, kas nosaka, kura sabiedrības daļa konflikta gadījumā tik tiešām būs Latvijas un latviešu pusē, un kura nē. Ja mēs laikus neapzinām iekšējos ienaidniekus, tad puse kara jau zaudēta. Runa, protams, par to pašu 5. kolonnu. Jāatmet utopiskās un no realitātes atrautās idejas par kaut kādu divkopienu valsti. Pirmkārt, Latvija tika dibināta kā latviešu valsts. Otrkārt, Daugavpilī redzams, ka arī gados jauni cilvēki, kas dzimuši pēc 1991. gada un izglītību apguvuši vismaz daļēji latviešu valodā, strādā un dzīvo šeit, nav integrējami. Tā vietā, redzot pilsētā cilvēkus ar Ukrainas karogiem, tie metas viņus “denacifizēt”. Bet “denacifikācija” atgādina krievu valodas nenormatīvās leksikas jeb lamuvārdu mācību stundu. Kādēļ man, latvietim, būtu jājūt tolerance pret tādu mentalitāti? Runājot latviski, nevienu neaizvainoju. Drīzāk jājautā, kur ir tolerance pret latviešiem? Kāpēc neviens nerunā par latviešu aizvainojumu, kad Izglītības ministrija tā arī nevar un nevar pāriet uz izglītību tikai valsts valodā? Nav izdevīgi, par to nemaksā? Tā ir divkosība. Liberāļi, kas aicina uz krievu integrāciju, patiesībā aicina uz abu tautu saplūšanu, kas patiesībā nozīmē rusificēšanos. Tātad iekšējais pretinieks ir gan nelojāls krievvalodīgais, gan naivs liberālis.
Jāsakārto arī infotelpa. Paldies NEPLP, kas slēdza Krievijas propagandas kanālus, lai arī “kritiski domājošās, objektīvās, neatkarīgās žurnālistikas kursus beigušās” nellijas ločmeles runā par kaut kādu cenzūru. Ar to nepietiek. Arī Latvijas infotelpā ieperinājušies Kremļa vēstījumu izplatītāji ragozinu, kozinu u.c. izskatā, kas ukraiņus dēvē par nacistiem un noliedz genocīdu. Un tie būs tie, kas sabiedriskajā televīzijā krievu valodā integrēs krievvalodīgos?
Patiesībā risinājums ir gaužām vienkāršs. Jāisteno nacionāla politika visās valsts nozarēs. Aizsardzībā – stiprināt robežu un armiju. Izglītībā – nekavējoties pāriet uz izglītību tikai valsts valodā. Infotelpā – atbrīvoties no Kremļa ietekmes aģentiem. Iekšlietās – pastiprināti uzraudzīt Krievijas pilsoņu migrāciju Latvijā. Kultūrā – vienot sabiedrību tikai uz latviešu valodas un kultūras bāzes, aizmirst divkopienu ideju, kas atgādina ilgstošu čūlājošu vāti tautas dvēselē, ko nevis sadziedē, bet uztur strutojošu.
Galu galā, nav jāuztraucas, ko gan domās tie, kam mūsu uzskati nepatiks, acīmredzot šie cilvēki mums nav vajadzīgi. Jo dīdžeji dubasi, kas reibumā sadur cilvēkus, bet pēc tam kameru priekšā sniedz pamācību, kā integrēt sabiedrību (lasi: pieņemt krievus, sadzīvot), mums ir ne tikai nevajadzīgi, bet arī kaitīgi.
Edvarts Krusts
